Kapu svētku tradīcijas Latvijā

Kapu svētki Latvijā

Kapu Svētki ir īpaša tradīcija, ko atzīmē visā Latvijā – gan pilsētu gan lauku kapsētās vasaras nogalē, jūlijā un augustā. Portālā www.memorialservices.lv ikviens interesents var atrast visu lielāko pilsētu un ievērojamāko lauku kapsētu atrašanās vietu, aprakstus, fotogrāfijas, kā arī informāciju par Kapu Svētku norises laikiem dažādās Latvijas kapsētās: skatīt šeit

KAPU SVĒTKU IZCELSME

Mūsu senčiem bija sava attieksme pret apbedījuma vietām – tā sauktajiem „kapu kalniņiem”. Izsenis Latviešu dainās tiek pieminēti aizgājēju kapi – sakoptas un izpušķotas kapavietas ar iestādītām puķēm vai kokiem uz un ap kapiem. Tika velti arī akmeņi – kapakmeņi un tajos „cirta” – gravēja rakstu zīmes, kas vēlāk pārtapa par kapakmeņiem ar gravētu uzrakstu par dzimtu. Aizgājējiem klāja arī galdu tā saucamajā veļu laikā – rudenī starp Miķeļiem un Mārtiņiem, kas īpaši nepatika katoļu un luterāņu baznīcām, kas pārstāvēja laicīgo varu laikos pēc krustnešu varas nostiprināšanās baltijā.

1428. gadā Rīgas baznīcas provinces sinodē tika apspriesta vietējo iedzīvotāju pagāniskā tradīcija "mielot veļus” , kur minēts, ka latvieši mirušos apglabā mežainos laukos un citās neiesvētītās vietās, kur apbedīti viņu radi un draugi. Tādēļ tika organizēta kapsētu ierīkošana sākotnēji netālu no vietējām katoļu un luterāņu baznīcām.  

Pirmās ziņas par kristiešu Kapu Svētkiem saglabājušās no 1831. gada, kad tie tika svinēti Krimuldas kapsētā. Kopš 1840. gada kapu svētki regulāri tika svinēti Allažos, bet kopumā 19. gadsimtā Kapusvētku svinēšana bija saglabājusies vien atsevišķās Vidzemes draudzēs. 

Lielāku popularitāti kapu svētki ieguva pēc 1895.gada, pateicoties Andrieva Niedras -  luterāņu mācītāja, rakstnieka un politiķia 1911. gadā organizētajiem lieliem kapusvētkiem Vietalvas draudzē. Būdams labs sprediķotājs, viņš Kapusvētkiem prata piesaistīt lielas ļaužu masas un kā literāts rakstīja atbilstošus darbus par kapsētas, nāves un mūžības tēmām, kas aizkustināja vienkāršo klausītāju sirdis. Andrievs Niedra arī ļoti precīzi tika uztvēris latviešiem raksturīgo iezīmi pulcēties un svētkus svinēt ārpus telpām, un Kapusvētki ļoti labi atbilda šai tradīcijai.

Pēc suverēnas Latvijas izveides vasaras kapusvētku tradīcija no Vidzemes izplatījās arī citos Latvijas novados, kur ar katru gadu nostiprinājās.

Kapu Svētku tradīcija īpaši uzplauka Otrā pasaules kara un skarbā pēckara trūkuma apstākļos. 1960. gados  Kapu Svētki ieguva jaunu virzienu un parādījās tā sauktie laicīgie Kapusvētki. Šajā gadījumā sapulcējušos tautu uzrunāja nevis mācītājs, bet kāds no vietējiem kultūras darbiniekiem ar labu balsi un runas spējām.


TRADĪCIJA, KAS SAGLABĀJUSIES LĪDZ MŪSDIENĀM

Tādā veidā Kapu Svētku tradīcija ir saglabājusies līdz mūsdienām un jācer, ka nezaudēs savu aktualitāti arī turpmāk.

Laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam nedēļu nogalēs dažādu Latvijas novadu luterāņu un katoļu draudzēs tiek izsludināti Kapu Svētki. Parasti tie tiek svinēti vienā dienā, tikai katrai konfesijai citā stundā, un beigās tiek noturēts laicīgais svētku variants, bet ir kapsētas, kur katoļu un luterāņu kapusvētkus svin katrs savus Kapu Svētkus savā dienā.

Kapu Svētki 1 reizi gadā ir labs iemesls sanākt kopā dzimtas tuviniekiem, pieminēt mūžībā aizgājušos, kā arī stiprināt radniecīgās un dzimtas saites starp dzīvajiem. 

Gatavojoties kapusvētkiem, kapi tiek īpaši saposti — pie kapu kopiņām tiek noliktas vāzes ar ziediem, sveces, uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi.  

Posted in Публикации on авг 02, 2017