1941.gada 14.jūnijs bija liktenīgs vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju. Saskaņā ar PSRS varas iestāžu lēmumu bez jebkādām tiesas prāvām viņi tika sadzīti lopu vagonos un no Torņakalna stacijas izvesti uz visattālākajiem Padomju Savienības nostūriem, kur bija nolemti badam, salam un nāvei gan skarbajos ceļa apstākļos, gan koncentrācijas nometnēs un mūža nometinājuma vietās.
Šo komunistiskā terora upuru atcerei Torņakalnā ir izveidota piemiņas vieta, kuras emocionāli visiespaidīgākais elements ir deportāciju vagons. Dabā apskatot nelielo vagonu, ir grūti noticēt, ka tajā bijis iespējams "iekraut" vairāk nekā 40 cilvēkus. Kur nu vēl iedomājoties, ka tādos apstākļos – daudzu gadījumā bez pienācīgas pārtikas, bez pirmās nepieciešamības precēm, bez nekā – jāmēro tūkstošiem kilometru...
Piemiņas akmens pie stacijas ēkas atklāts 1990.gadā, tā autors ir tēlnieks Ojārs Feldbergs. Piemiņas vagons pēc paraugiem fotogrāfijās atjaunots un uzstādīts 1996.gadā. Netālu no vagona ir apskatāms arī 2001.gadā atklātais piemiņas memoriāls (tēlnieks – Pauls Jaunzems, arhitekts - Juris Poga). To veido pieci plēsta akmens tēli, kas simbolizē "izpostītos ģimenes pavardus un trīs izsūtītās paaudzes".
