Bēres Latviešu tautas tradīcijās bijis viens no cilvēka mūža trijiem lielākajiem godiem – notikums, kas jāgodā. Senie latvieši miršanu uzskatīja par dabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma. No miršanas nebaidījās, jo to saprata kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi viņā saulē. Aizvadot cilvēku mūžībā, bēru mielastu rīkoja pirms mirušā guldīšanas zemes klēpī. Senajiem latviešiem bēres jeb bedības ilga divas vai trīs dienas. Uz pēdējo mūža godu ieradās visi aicinātie viesi, lai atvadītos no aizgājēja. Pirmās bedību dienas vakarā pēc senām tradīcijām bēru viesi sapulcējās pie mirušā, un šī izdarība, ko sauca "vāķēšana", ilga visu nakti. Tās galvenā iezīme bija dzimtas sapulcēšanās un atvadu mielasts, kad, aizgājēju pieminot, visu nakti tika dedzinātas sveces. Kad miris gados jauns, neprecēts cilvēks, tam vēl šai saulē tikušas dzertas kāzas ar dejošanu - parasti to darīja pēc pusnakts.
Mūsdienās ir saglabājušās daudzas no senču tradīcijām – taču daļai no tām skaidrojums vairs nav atrodams. Turklāt nozīmīgu lomu apbedīšanas tradīcijās ieņem arī aizgājēja reliģiskā piederība, kas nosaka paražas, pēc kurām viņš tiek apbedīts.
Runājot par bēru mielastu,– mūsdienās to pieņemts rīkot pēc apbedīšanas ceremonijas, kad mirušais jau guldīts zemes klēpī, vai arī jau notikusi kremēšanas procedūra. Parasti, saglabājot senākās paražas, pie bēru mielasta galda tiek aicināti visi viesi, kas ir ieradušies bērēs, lai izrādītu godu aizgājējam. Mūsdienās bēru mielasta organizēšanu piedāvā arī apbedīšanas biroji un firmas savās atvadu telpās, kas atrodas netālu no kapiem, lai taupītu laiku un līdzekļus, pārvietojot lielākas cilvēku grupas. Taču biežāk tomēr cilvēki izvēlas rīkot atvadu maltīti kādā no lokācijas ziņā ērtākām kafejnīcām vai specializētām banketzālēm, kur netraucēti ieturēt šo atvadu mielastu, pasūtīt īpašu bēru galda ēdienkarti šai pēdējai maltītei par godu aizgājējam.
Galdu pieņemts klāt ar baltu galdautu, iededz baltas sveces, galds var tikt rotāts ar egļu zariņiem, mūsdienās arvien biežāk tiek izmantota arī īpaša sēru floristika – galda un telpu noformējums atvadu mielastam. Mirušā piemiņai galda galā noliek galda piederumus - nazi un dakšiņu liek paralēli galda malai uz tukša sķīvja, blakus sķīvim iededz sveci. Mirušā krēslu dekorē ar egļu zariņiem, kas apvīti ar sēru lentu.
Sanākot atvadu mielasta viesiem, telpā tiek klusināti atskaņota viegli liriska vai klasiska mūzika, kā arī reliģiska satura mūzika. Bieži uz atsevišķa galdiņa tiek novietota mirušā fotogrāfija ar sēru lentu un ziediem.
Atvadu mielasta sastāvdaļa, neskaitot ēdienus, ir arī salds vīns, ar kuru ierasts bēru viesus cienāt pirms bēru mielasta uzsākšanas, kas simbolizē jaukas atmiņas, ar ko remdēt zaudējuma rūgtumu un novēlot vieglas smiltis aizgājējam. Galdā pēc izvēles un iespējām jau atrodas dažādas uzkodas un aukstie ēdieni. Sākumā tiek pasniegts buljons ar pīrādziņu, tam seko arī otrais ēdiens, kā arī maltīti noslēdz ar saldo ēdienu – kūciņu un kafiju vai tēju, pēc izvēles.
Bēru tradīcijas, protams, ir dažādas un atšķiras ar raksturīgām niansēm kādai no reliģiskajām konfesijām vai tautas tradīcijām, taču kopumā bēres un atvadu mielastu Latvijā musdienās rīko līdzīgi – gan luterāņu, gan katoļu, ebreju vai pareizticīgo konfesijas neizslēdz mielasta rīkošanu. Tāpat gan latvieši, gan krievi, gan poļi, gan ebreji un čigāni – visi rīko un notur bēru mielastu – un visa pamatā šeit ir pēdējā goda izrādīšana aizgājējam. Atvadu mielasta laikā ir pieņemts runāt par aizgājēju, pieminot viņa labos darbus un dzīves notikumus, dalīties atmiņās.
Tradicionāli atvadu mielasts var ilgt aptuveni 3 stundas, taču, iespējams arī īsāks vai garāks norises laiks. Tā saucamos „zviedru galdus” parasti tradicionāli bērēs nerīko, tā parasti nav pieņemts. Taču vienmēr ir kādi izņēmumi, kad zināmu apsvērumu dēļ, piederīgie tā rīkojas. Arī tā ir pēdējā goda izrādīšana aizgājējam.
