Mēs izmantojam sīkdatnes. Viens no tiem ir nepieciešams, bet jūs varat lemt par pārējiem.
Kapu svētki 2018.gadā :29. jūlijā plkst. 15:00. Šobrīd nav viennozīmīga viedokļa par 1863.gada poļu sacelšanās dalībnieka grāfa Leona Plātera atdusas vietu. Vienos avotos minēts, ka pēc nošaušanas viņš apglabāts turpat smiltājā pie cietokšņa, netālu no Rīgas-Dinaburgas šosejas, bet pēc tam naktī slepeni pārapbedīts nezināmā vietā. Citos - apbedīts turpat cietokšņa 3. bastionā. Taču Daugavpils katoļu kapos iekārtota Leona Plātera piemiņas vieta. Te uzstādīta melnā granīta plāksne, kuru rotā uzraksts: "Grāfam Leona Broel Plāteram – poļu sacelšanās organizētājam (nogalināts 1863.gada 9.jūnijā)”. Sākotnēji plāksne uzstādīta 1923.gada 9. jūnijā, atjaunota 2002.gadā. Līdzās atrodas piemiņas plāksne poļiem - sabiedriskajiem darbiniekiem, skolotājiem, kas gājuši bojā staļiniskajās koncentrācijas nometnēs.
Leons Plāters dzimis 1836. gadā Kombuļu muižā grāfa Jozefa Broel-Plātera un Antoniņas no Soltānu dzimtas ģimenē. Leona tēvs Inflantijā bija pazīstams kā labs saimnieks, plašas izglītošanas līdzdalībnieks, rakstīja apcerējumus žurnālam “Rubon”, bija autors saimniekošanas gadagrāmatai. Daudz izcietis no Krievijas valdības, jo bija radinieks Emīlijai un Cēzaram Plāteriem, kuri ņēma līdzdalību sacelšanās akcijās 1830. gadā Dinaburgas apkaimē, visbeidzot Jozefs deva viņiem patvērumu savā pusmuižā, lai paglābtu no Sibīrijas. Šī lieta tika atklāta, Jozefu Plāteru ar ģimeni izsūtīja uz Smoļensku. Tur tad arī pagāja Leona Plātera bērnība. Kad pienāca laiks mācīties, tad Leons tika sūtīts uz Rīgas ģimnāziju. Rīgā par viņu rūpējās vecākais brālis Augusts, kurš strādāja pie ģenerālgubernatora. No Rīgas Leonu pārcēla uz Mītavu (Jelgavu), kur viņš pabeidza ģimnāziju. Atgriezās mājās, bet tēva jau nebija, Kombuļos saimniekoja brālis Jevgeņijs, bet Leons īpašumā saņēma Kazanovas pusmuižu, kur arī palika līdz mūža beigām.
Pēc dabas bija jautrs, un viņu visi mīlēja. Viņš prata visus darbus un Kazanovā bija iekārtojis virpas galdu un galdnieka darbnīcu. Viņš mīlēja iet arī medībās. (..) Kad sākās poļu sacelšanās, Leons uzskatīja, ka būtu kauns, ja neviens no Plāteru dzimtas nebūtu iesaistīts šajā kustībā. Sākumā pat Leons gribēja doties uz Lietuvu un pievienoties Narbuta partijai, bet 1863. gadā pavasarī no Dagdas Kazanovā ieradās Zigmunds Buiņickis, un tas mainīja Leona plānus. Buiņickim bija nodoms: Baltiņu mežā uz pasta trakta uzbrukt transportam ar ieročiem, kas dosies no Dinaburgas forta poļu sacelšanās apspiešanai, atņemt ieročus un nodot sacelšanās dalībniekiem. Pārdaugavā Leons ar pieciem bruņotiem muižas kalpiem, kuri bija viņam uzticīgi (kalps Zablockis, kučieris Jans Bansa, stārasta Citovičs, šļahtičs Niececkis un Antonijs) 1863. gada 13. maijā devās uz noteikto vietu un gaidīja transportu, kas virzījās caur Krāslavu. Vēlāk ziņojumā bija teikts, ka Baltiņu mežā bija 50 bruņoti vīri (tas ir dažus kilometrus no Krāslavas uz austrumiem pie viena no krodziņiem). (..) Tuvojoties ieroču transportam, dalībnieki tam uzbruka, daži karavīri krita, daži tika ievainoti, bet vienam virsniekam izdevās aizbēgt uz Krāslavu, kur tika savākti 47 karavīri, kuri sāka dzīties pakaļ nemierniekiem.
Uzbrukums notika, bet dumpiniekus notvēra, t. sk. arī Leonu Plāteru. Pirms tam cīnītāju grupa Leona Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavai baznīcā, ko pieņēma Krāslavas vikārs Jans Bolcevičs. Priesteri Bolceviču cara valdība notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījuma. Pats Leons Plāters arī tika sagūstīts, aizvests uz Dinaburgas cietoksni, notiesāts uz nāvi. Jāpiezīmē, ka Leons pēc brāļa Jevgeņija aprakstiem cietoksnī izturējies ļoti mierīgi, nosvērti, kad pie viņa uz tikšanos bija aizbraukuši piederīgie.
Tika arestēti arī brāļi Jevģenijs un Mihails, un arī nogādāti Dinaburgas (Daugavpils) cietoksnī. Arī brāļiem gribēja “piešūt” piedalīšanos uzbrukumā, bet bija daudz liecinieku, kuri tajā dienā redzēja viņus aizņemtus savā muižā. Faktiski uzbrukuma organizators bija Zigmunds Buiņickis, bet viņam izdevās aizbēgt uz Krieviju, tad uz ārzemēm. No turienes viņš cara valdībai rakstīja, ka Leons nav vainīgs, bet komisija to neņēma vērā. Bija ari liecības no ievainota karavīra, ka vadītājs izskatījās citādāk, bet arī tas nelīdzēja. Bija pavēle Leonu nošaut. Par to jau zināja radinieki, jo no cietuma kameras Leonu pārveda uz cietokšņa kameru Nr.1. kur parasti pārvietoja uz nāvi notiesātos cietumniekus. Leons palūdza paaicināt priesteri. Pie viņa atnāca priesteris Boļeslavs Aleksandrovičs. Priesteris pavadīja pēdējo nakti ar Leonu kamerā (ir jāpiezīmē, ka šis priesteris vēlāk tika izsūtīts spaidu darbos un pa ceļam Tjumeņā nomira). Leons pieņēma Sv. Sakramentu, piedeva tiem, kuri notiesāja viņu uz nāvi un pateicās Dievam par to, ka viņš tādā dvēseles mierā var pieņemt nāvi. Tā viņš sagaidīja rītu, lūdza, lai atļautu tikšanos ar māti un māsām, jo viņas atbrauca uz Dinaburgu. Bet tas viņam netika ļauts. Viņš no piederīgajiem atvadījās tikai ar mazu pastkarti. Par notikumu mežā pie Krāslavas uzzināja visā Eiropā, par to rakstīja avīzes Polijā, Anglijā un Francijā. Par varonīgo un drosmīgo grāfu sacerēja dziesmas un bija uzrakstīts romāns. (http://www.ezerzeme.lv/printNews.php?id=7359). Dzejnieks Jānis Rainis grāfa Leona Plātera varonīgo nāvi apdziedāja bērnības epa "Saules gadi" dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters".