Biogrāfija
Vera Vāvere dzimusi 1929. gada 31. decembrī Rīgā. 1953. gadā viņa absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (krievu valodas un literatūras specialitātē), pēc tam turpinājusi studijas aspirantūrā toreizējā Valodas un literatūras institūtā. No 1956. gada līdz 2001. gadam viņa bija šī institūta zinātniskā līdzstrādniece, bet no 1964. gada vadīja Literatūras teorijas sektoru.
1987. gadā aizstāvēja disertāciju, iegūstot filoloģijas doktora grādu, bet 1992. gadā — habilitētā doktora grādu. Tajā pašā gadā tika ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Kopš 2001. gada — emeritētā zinātniece.
Ieguldījums Latvijas un pasaules literatūrzinātnē
Vera Vāvere ir viena no salīdzinošās literatūrzinātnes pamatlicējām Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Viņas pētījumi aptvēra latviešu, krievu, poļu, armēņu, igauņu un citu tautu literatūras sakarus un ietekmes, analizējot gan modernisma, gan klasiskās literatūras attīstības tendences.
Viņa ir autore vai līdzautore vairākām nozīmīgām monogrāfijām:
- Maksims Gorkijs un latviešu literatūra (1959)
- Latviešu un krievu literatūras sakari (1965, kopā ar Georgu Mackovu)
- Andrejs Upīts un pasaules literatūra (1986)
Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras “sudraba laikmets” (2002, kopā ar Ludmilu Sproģi) — par šo darbu saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu
Viktors Eglītis (2012) — monumentāls pētījums, kas 2014. gadā tika godalgots ar LZA Viļa Plūdoņa prēmiju.
Vāveres darbi publicēti un atzinīgi novērtēti ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Somijā, Zviedrijā, Igaunijā, Armēnijā un citur. Viņas raksti un uzstāšanās ir kļuvušas par nozīmīgu tiltu starp literatūrām un kultūrām.
Cilvēks ar sirdi literatūrā
Kā reiz rakstījusi Dzidra Vārdaune:
“Tieši tas, ka literatūras zinātne ir Veras Vāveres sirdslieta, kas prasa zināšanas un darbu, pret kuru jāizturas ar cieņu un mīlestību, vienlaikus nebaidoties atklāti runāt par problēmām.”
Šie vārdi raksturo Veru Vāveri kā cilvēku, kura darbs bija ne tikai akadēmisks pienākums, bet arī dzīves aicinājums.
Vera Vāvere atstājusi paliekošu mantojumu Latvijas literatūrzinātnē un akadēmiskajā dzīvē. Viņas zināšanas, erudīcija, prasme iedvesmot un nebaidīties domāt plaši būs paraugs nākamajām paaudzēm.
Piemiņa par Veru Vāveri dzīvos viņas skolniekos, kolēģos, grāmatās un Latvijas kultūras atmiņā.
Lai viegla viņai Latvijas zeme.
