Mans izvadītājas laiks jau mērāms gadu desmitos. Pirms 30 gadiem mani radiņi lūdza pavadīt manu onkuli. Sākumā, protams, tas bija nepārliecinoši. Tomēr sapratu, ka varu to darīt. Mazpamazām lūdza arī citi. Krājās zināšanas un pieredze. Lūdzu padomus pieredzējušām izvadītājām. Līdz nonācu pie sava rokraksta. Tas vērsts latviskās dzīvesziņas virzienā. Latviešu Dieviņš it visur ir klāt, arī pēdējā Goda dienā. Daudz dziedu, pielāgoju ceremonijas norisi radu un draugu vēlmēm, ieklausos dzīvesstāstā, lai tas būtu īpašs katram aizgājējam. Tikšanās ar piederīgajiem ir ļoti svarīga. Kopā lemjam par mūzikas izvēli. Tas var būt sintezators, vijole,pūšamie instrumenti, flauta. Vai tikai mana balss. Esam izmantojuši arī ermoņikas. Gaiss smaržo pēc zemenēm. Nāk piektais gadalaiks – atmiņu laiks. Lai asaras kā palielināmais stikls izgaismo tās svarīgās skaistās dienas, kas glabājas atmiņās par aizgājušajiem debesu ceļos. Dzīvoju Smiltenē, bet labprāt braucu arī tālākus ceļus. Esmu izvadījusi gan Gulbenē, gan Balvos, gan Līgatnē, Rīgā, Cēsīs, Valmierā. Katrā vietā kas atšķirīgs, arī tā ir pieredze. Vienmēr ejam gaismas virzienā. Kopā radām gaišu aiziešanas ceļu augšup lielajā GODA DIENĀ!
Mēs izmantojam sīkdatnes. Viens no tiem ir nepieciešams, bet jūs varat lemt par pārējiem.