Sākotnēji Jelgavā ir bijusi neliela mūra baznīca, kas tikusi uzcelta 1630. gadā un veltīta Svētā Jura godam. To uzcēlis Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers, taču nepabeidzis. 1639. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs apsolījis Polijas karalim Vladislavam IV, ka Kuldīgā un Jelgavā tiks uzcelta baznīca, taču ar Jelgavas dievnama nobeigšanas darbiem ir vilcinājies. Jelgavas dievnamu pabeidza celt tikai 1645. gadā. 1661. gadā bīskaps Hodkevičs hercogam, kuram bijušas uz to patronāta tiesības, pieprasījis izremontēt baznīcu. Dievnams ticis arī remontēts 1715. gadā, par ko liecina bīskapa Šembeka pāvestam relācijā rakstītais, šajā reizē baznīcu remontēja 4 gadus, jo darbi tika veikti nolaidīgi. Vairāk kā 100 gadus (1672-1773) Jelgavā pastāvēja jezuītu rezidence, kuru darbības rezultātā vairākas Kurzemes draudzes saglabāja katoļticību. Pēc ordeņa slēgšanas baznīca pārgāja sekulāro priesteru aprūpē. 1783. gada 13. aprīlī, Latgali iekļaujot Mogiļevas metropolijā, Livonijas bīskapa sēdekli bīskaps Jānis Kossakovskis pārcēla no Daugavpils uz Jelgavu, ar ko dievnams ieguvis katedrāles statusu. Taču 1798. gadā Kurzemi pakļāva Viļņas bīskapijai, ar ko beidza pastāvēt Livonijas bīskapija un katedrāle atkal kļuva par baznīcu.