Memoriālie objekti

1941.g. 26. jūnijā Daugavpili sagrāba vācu armija. Dažas dienas pēc tam sākās ebreju vajāšana. Par pirmo lielāko ebreju iznīcināšanas vietu kļuva tā dēvētais Dzelzceļnieku dārziņš aiz pilsētas cietuma.

1941.g. 15.jūnijā sekoja pavēle, ka visiem ebreju tautības iedzīvotājiem 10 dienu laikā ir jāpārceļas uz tilta nocietinājuma vietu, kur tika izveidots geto (Grīvā). Dažādos informācijas avotos minēts, ka geto tika sadzīti apmēram 14 tūkstoši cilvēku. Tie bija Daugavpils iedzīvotāji, bēgļi no Lietuvas, kā arī Krāslavas, Grīvas, Višķu, Indras, Dagdas, Ilūkstes apriņķa, tāpat citu Latgales pilsētu un miestu ebreji.

1942.gada 1. maijā, piedaloties V. Arāja komandai un vietējiem policistiem, tika iznīcināts gandrīz 500 ebreju. Dzīvi palika 487 cilvēki. Viņi tika pārcelti uz cietoksni, kur strādāja darbnīcās.

1943.gada 28. oktobrī vēl palikušos ieslodzītos nosūtīja uz Rīgu, Kaizervaldes rajonu. Savukārt 1944.gada rudenī pēdējos Daugavpils geto ieslodzītos ar tvaikoņiem nogādāja Dancigā (Polijā) un pēc tam ievietoja dažādās nometnēs: Bergenbelzenē, Štuthofā. Izdzīvoja apmēram simts ebreji, daļa no viņiem atgriezās Daugavpilī.

Piemiņas akmens (autors – mākslinieks Juris Pundurs) atklāts 2013.gada 12.septembrī, Aizpilsētas parkā pie Gubiščes ezera (aiz Daugavpils 15.vidusskolas), vietā, kur atradās vecā ebreju kapsēta.

Piemiņas akmeni rotā Dāvida zvaigzne un plāksnīte. Uz Dāvida zvaigznes četrās valodās – latviešu, ivritā, krievu un angļu iekalti vārdi no 2.Mozus grāmatas (30:16): „Tas lai ir Israēla bērniem par piemiņu, Tā kunga priekšā”. Savukārt uz plāksnītes ir uzraksts latviešu, krievu un angļu valodā: „Šajā vietā atradās ebreju kapsēta, kas tika izveidota XVII.gs. beigās un iznīcināta XX.gs. 70.gados”.

Daugavpilī pie Gubiščes ezera Šuņezera pussalā atradās vecā ebreju kapēta (izveidota 17.gs. beigās), kuru padomju laikā, 20.gs. 70.gados, likvidēja un tās vietā ierīkojot atpūtas parku. Dažus apbedījumus pārcēla uz atsevišķu nodalījumu Komunālajos kapos. Šeit bija apglabāti gan parasti ebreji, gan rabīni Meirs Simha Kacs Kagans, Ručko, rebe Rogačovs u.c., kā arī atdusējās 2000 ebreju bērnu pelni un mirstīgās atliekas, kuri tika sadedzināti Daugavpils geto. Šajā kapsētā bija apbedīti arī 140 ebreji, kas krita I Pasaules karā (1914-1918) un Latvijas Brīvības cīņās (1919-1920). Šajā vietā bija iecerēts uzbūvēt pieminekli, bija izstrādāts tā mets, taču celtniecības darbus 1941. gadā pārtrauca vācu okupācija.

Daugavpilī, Baznīcas un Liginišķu ielas krustojumā, atrodas Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama (1660) piemiņas vieta. Latvijas vecticībniecības agrīnās vēstures avoti liecina, ka 1659. gada vasarā daļa vecticībnieku, glābjoties no vajāšanas, pārcēlušies uz dzīvi Kurzemes hercogistē. 1660. gada vasarā, apmetušies Liginišķu sādžā, viņi uzcēla Kurzemē pirmo vecticībnieku dievnamu. Tas tika būvēts laikā, kad Krievijā valdīja cars Aleksejs Mihailovičs. Šī dievnama pārzinis bija priesteris Terentijs, pēc tam viņa dēls Afanasijs un mazdēls Stefans. Vēstījums par to, kā mūsu novadā nokļuvis Terentijs, lasāms Kurzemes vēsturē. Tāpat kļuvis zināms, ka priesteris Terentijs, nodzīvojis 97 gadus, miris Liginišķos 1764. gada vasarā. Bet Terentija dēls Afanasijs aizgāja aizsaulē 111 gadu vecumā Baltruku sādžā 1775. gada vasarā.

Vecticībnieku baznīcas 1960. gada kalendārā ir publikācija "Pirmais vecticībnieku dievnams Baltijas valstīs". Tajā rakstīts, ka dievnams ticis slēgts 1837. gadā, cara Nikolaja I valdīšanas laikā. Dievnama turpmākais liktenis nav skaidri zināms: vai nodedzis, vai arī ticis izlaupīts un iznīcināts. Tā vietā uzstādīts simbolisks melnā granīta krusts.

Mākslinieka Romualda Gibovska veidotā piemiņas zīme "Veltījums Rotko” uzstādīta gleznainajā Daugavas krastā, kas ir bijis mākslinieka spilgtāko bērnības iespaidu avots. Tā norāda arī uz Šosejas ielu (tagad 18.novembra iela), kur Rotkoviču ģimene dzīvoja no 1892. līdz 1913.gadam. Caur lielo un smago metāla formu var saskatīt debess un upes radošo tukšumu – arvien mainīgo ainavu, - gluži tāpat kā Marka Rotko klasiskajās gleznās.

Dubrovina parkā uzstādīts piemineklis bijušajam pilsētas mēram un parka veidotājam Pāvelam Dubrovinam (1839-1890). Aptuveni divus metrus augstā bronzas figūra (2007) uzstādīta speciāli izveidotā laukumā netālu no strūklakas viņa paša veidotā parka ainavā. Pieminekli darinājis pazīstamais Maskavā dzīvojošais tēlnieks Aleksandrs Tartinovs, kas darinājis arī viena guldeņa monētā attēloto Nīderlandes karalienes Beatrikses bareljefu.

Pašvaldību darbinieks, Daugavpils pilsētas galva 1897-1955

Dzimis Daugavpils apriņķa Jersikas pagasta Šlosbergu mājās. 1915. gadā beidzis Līvenhofas (Līvāni) pilsētas skolu. Pēc skolas beigšanas strādājis dzelzceļa dienestā, 1917. gadā bijis viens no Latviešu strēlnieku Latgales pulka organizētājiem. 1919. gadā beidzis skolotāju kursus un strādājis par skolotāju Līvenhofas pagasta skolās. Kopš 1920. gada Andrejs Švirksts strādāja Daugavpils apriņķa valdē, 1928.-1937.g. kļuva par Daugavpils pilsētas valdes priekšsēdētāju, pārņemot šo amatu no sava priekšgājēja, Tautas labklājības ministra Jāņa Volonta. Pa šiem diviem gadiem pilsētas saimnieciskajā un kultūras dzīvē paveikts daudz: pabeigta Vienības nama – pirmās modernās daudzfunkcionālās ēkas Baltijā – celtniecība, uzbūvēta jauna svētku estrāde Stropu mežā, paplašinātas ielas, atvērta Valsts vēstures muzeja Daugavpils nodaļa. Švirksts veicinājis daudzu Daugavpils apriņķa lauku skolu būvi – Jersikā, Sutros, Indrā, Daugaviešos, Piedrujā, Kalniešos. Aktīvi darbojies Latviešu veco strēlnieku biedrībā, Latvijas Sarkanajā Krustā, Latvijas Bērnu palīdzības savienības Daugavpils nodaļā, Veselības veicināšanas biedrības Daugavpils nodaļā, Daugavpils ugunsdzēsēju biedrībā u.c. Bijis arī Daugavpils latviešu biedrības priekšsēdētājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Lāčplēša Kara ordeni un Viestura ordeni. A. Švirksts bija 1940. gada Latgales dziesmu svētku organizācijas komitejas priekšsēdētājs. Šie krāšņie Latgales dziesmu svētki notika 16. jūnijā, kļūstot par sāpīgu epilogu gan Latvijas valstij, gan arī Andreja Svirksta Latgalei veltītajam darba mūžam, jo jau nākamajā dienā gar Stropu estrādi Daugavpilī ienāca padomju tanki. 1941. gada 14. jūnijā A. Svirksts arestēts un izsūtīts uz Sibīriju, 1941. gada 17. novembrī Vjatlagā viņam piesprieda nāves sodu nošaujot, taču pēc gada, 1942. gada 16. decembrī, Iekšlietu Tautas komisariāts A. Švirkstam piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Pēc soda izciešanas viņam bija liegts atgriezties Latvijā. A. Svirksts miris 1955. gada 3. oktobrī Gorkijas apgabala Kstovas rajona Počinku ciemā. Apbedīts svešumā. 2011. gada 17. novembrī pie Daugavpils Vienības nama sienas tika atklāta Andrejam Švirkstam veltīta piemiņas plāksne, ko veidojis tēlnieks Ivo Folkmanis.

Dzejnieks A. Pumpurs (1841-1902) uz tautas leģendu pamata izveidoja eposu „Lāčplēsis” (1888), kurā tiek vēstīts par leģendāro tautas varoni Lāčplēsi (13. gs), kurš cīnījās pret svešzemju apspiedējiem. 1896. gadā A. Pumpurs apmetās uz dzīvi Daugavpilī. Tur viņš strādāja par armijas intendantu. A. Pumpurs iekļāvās latviešu inteliģences pulciņā. Diemžēl Daugavpils laiks viņa dzīvē bija liktenīgs: te nomira viņa meita un dēls, ar neārstējamu slimību saslima arī pats dzejnieks. Pumpura vārdā Daugavpilī nosaukta iela un skvērs pilsētas centrā, kurā atrodas dzejnieka krūšutēls (tēlniece I.Krūmiņa)

Mihoelss piedzima Daugavpilī (toreiz Dvinskā) 1890. gadā patriarhālā ebreja Vovsi ģimenē Postojalaja ielā, kas tagad nodēvēta pasaulslavenā aktiera vārdā. Zēnu nosauca par Šloimi. 1905. gadā Vovsi ģimene pārcēlās uz Rīgu.

Šloimi ļoti saistīja aktiermāksla. Kādā no mācību nodarbībām, nospēlējis karali Līru, Šloime paziņoja, ka reiz spēlēs šo lomu uz lielās skatuves. Šie vārdi piepildījās. 1935. gadā viņš nospēlēja karali Līru un kļuva pasaulslavens.

Pēc tēva gribas Šloime 1915. gadā iestājās Petrogradas universitātes Juridiskajā fakultātē, bet pēdējā kursā pameta universitāti un kļuva par A. Granovska dibinātās pasaulē pirmās ebreju teātra studijas audzēkni. 29 gadu vecumā Šloime Vovsi savu vārdu nomainīja pret pseidonīmu un kļuva par Solomonu Mihoelsu. Kad teātra studiju pārdēvēja par Valsts ebreju teātri, Solomons Mihoelss 1929. gadā sāka strādāt par tā māksliniecisko vadītāju. Šajā postenī viņš atradās līdz savai traģiskajai bojāejai. Pēc Otrā pasaules kara S. Mihoelss kļuva par sava teātra režisoru. Viņš radīja arī spilgtas kino lomas filmās “Cirks”, “Ebreju laime” un “Openheimu ģimene”. 1946.gadā aktierim piešķirta PSRS Valsts prēmija.

1941. gadā Staļins nodibināja Ebreju antifašistisko komiteju. To vadīja Solomons Mihoelss. Komitejas uzdevums bija lūgt ASV palīdzību. Padomju savienības kasē ieplūda daudzi desmiti miljonu dolāru. Kad karš beidzās, starp Krieviju un ASV sākās aukstais karš un kodolsacensība. Antifašistiskā komiteja vairs nebija vajadzīga. S. Mihoelss gāja bojā 1948. gadā Minskā pēc Staļina pavēles inscenētā autokatastrofā — kravas automašīna viņu sabrauca, sakropļojot līdz nepazīšanai.

Daugavpils cietoksnis ir apspiestā poļu dumpja (1863.g.) dalībnieku ieslodzīšanas vieta, kurā sacelšanās vadītājam Leonam Plāteram piesprieda nāvessodu. Daugavpilī dzīvojošie poļu nemiernieki plānoja ieņemt cietoksni un nostiprināties tajā. Bet šis plāns bija nepārdomāts: cietoksnis bija labi nostiprināts ar lielu garnizonu, kura arsenāls tika papildināts ar 258 lielgabaliem (pavisam kopā 539 lielgabali) un bija neieņemams.

1863. g. 11. aprīlī no Dinaburgas uz Disnu tika nosūtīts transports ar ieroču kravu (398 šautenes, 9 pistoles un 22 zobeni), kuru apsargāja 8 karavīri. Vakarā Krāslavas tuvumā transportam uzbruka Leona Plātera vadītā poļu nemiernieku vienība, kura, sagrābusi daļu no ieročiem, bet pārējos iznīcinājusi, devās Višķu virzienā. Nemierniekiem pakaļ dzinās Grenadieru artilērijas brigāde, kura ar vietējo zemnieku palīdzību Skaistas muižā uzgāja daļu ieroču. Par piedalīšanos ieroču transporta aplaupīšanā tika arestēti arī muižnieki - brāļi grāfi Jevģēnijs un Mihails Plāteri. Par šo notikumu toreiz rakstīja avīzes Polijā, Anglijā un Francijā. Poļu nemieri norisinājās daudzos Vitebskas guberņas apriņķos un tika nežēlīgi apspiesti.

21.aprīlī cietoksnī tika izveidota Izmeklēšanas komisija, kuru vadīja Vitebskas guberņas Karaspēka priekšnieks ģenerālleitnants Dlotovskis. Arestanti tika nodoti kara tiesai, un tās spriedumi tika izpildīti turpat uz vietas. Leonam Plāteram piespieda nāvessodu - nošaujot. Viņa īpašumi tika konfiscēti, bet par viņa vadītās vienības nodarītajiem zaudējumiem - uzlikta kontribūcija divkāršā apmērā. Četriem L. Plātera vienības dalībniekiem tika piespriesti četri gadi katorgā, diviem viņa brāļiem – cietumsods. Cietumā viņi atradās 20 nedēļas un tika atbrīvoti pierādījumu trūkuma dēļ. Savukārt Leons Plāters 1863. g. 9.jūnijā plkst. 11:00 (citos avotos – 26. vai 27.maijā) tika nošauts smiltājā aiz cietokšņa netālu no Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa uzbēruma.

2013. gada 9. jūnijā Daugavpils cietoksnī tika atklāta Leonam Plāteram veltīta piemiņas plāksne. Pasākumā piedalījās Latvijas prezidents Andris Bērziņš un Polijas prezidents Broņislavs Komarovskis.

Gžegožs Fitelbergs (1879 – 1953) dzimis Dinaburgā (Daugavpils) poļu ebreju ģimenē. Bija ievērojams komponists, diriģents un vijolnieks.

Jau agrā jaunībā zēns pārsteidz vecākus ar savām muzikālajām dotībām, kas ir pašsaprotami, jo Gžegoža tēvs bija kazaku pulka orķestra kapelmeistars. Ģimenē tika nolemts sūtīt apdāvināto zēnu uz Varšavu muzikālās izglītības iegūšanai. Mācījies Varšavas Mūzikas institūtā (1891-1896). 17 gadu vecumā veiksmīgi debitēja kā komponists, ieguva pirmo prēmiju konkursā Leipcigā par vijoļsonātes atskaņojumu.

Spēlējis vijoli Lielajā orķestrī un bijis Varšavas filharmonijas orķestra diriģents (1908-1919) ar pārtraukumiem. 1904.gadā debitēja kā diriģents. 1905.gadā G.Fitelbergs kļūst par vienu no Polijas komponistu radošās apvienības „Jaunā Polija” (Mlada Polska) un izdevniecības „Poļu mūzikas biedrība” dibinātājiem un vadošajiem darbiniekiem. 1908.gadā diriģēja operā, 1912.gadā – Vīnē. No 1914. gada līdz 1919.gadam vadīja operu iestudējumus Petrogradā (Sankpēterburga), no 1920.gada līdz 1921.gadam bija Maskavas Lielā teātra diriģents, kā arī četrus gadus diriģēja Djagiļeva Krievu baleta viesizrādēs Eiropā.

Koncertējis arī Latvijā (diriģējis orķestri 1910.gada vasarā Majoros). 30.gadu vidū G.Fitelbergs izveidoja Polijas Radio simfonisko orķestri Varšavā, taču Otrā pasaules kara laikā ebreju izcelsmes dēļ bija spiests atstāt dzimteni, 1939.-1947.g. dzīvojis ASV un Portugālē. Pēc atgriešanās Polijā 1947.gadā pārņēma Polijas Radio Lielā simfoniskā orķestra vadību Katovicē. 1951.gadā apbalvots ar Polijas Tautas Republikas I šķiras Valsts prēmiju.

Laikabiedri G.Fitelbergu raksturo kā mūziķi ar augstu profesionālo kultūru, viņa atskaņojumiem piemīt spilgta emocionalitāte, smalkums, detaļu filigrāna apdare.

Komponējis romantiskā stila muzikālos sacerējumus (simfonijas, uvertīras, simfoniskās poēmas, sonātes, romances, dziesmas).

Diriģents miris 1953.gada 10. jūnijā Katovicē. Slavenā mūziķa piemiņai kopš 1979.gada tiek rīkots G.Fitelberga vārdā nosauktais Starptautiskais diriģentu konkurss. Par ievērojamo novadnieku Daugavpilī uzzināja nesen, pateicoties poļu komponistam K.Pendereckim, kas uzstājās pilsētā. Pēc Polijas vēstniecības Latvijā un Rīgas Ebreju apvienības iniciatīvas Daugavpilī pie Bērnu bibliotēkas ēkas sienas Mihoelsa ielā 2005.gada vasarā tika atklāta memoriālā plāksne ar muzikanta vārdu. Vietu izvēlējās simboliski, jo šajā mājā līdz karam atradās Latgales Tautas konservatorija, bet G.Fitelberga vecāku māja nav saglabājusies.

Kapu svētki 2018.gadā :29. jūlijā plkst. 15:00. Šobrīd nav viennozīmīga viedokļa par 1863.gada poļu sacelšanās dalībnieka grāfa Leona Plātera atdusas vietu. Vienos avotos minēts, ka pēc nošaušanas viņš apglabāts turpat smiltājā pie cietokšņa, netālu no Rīgas-Dinaburgas šosejas, bet pēc tam naktī slepeni pārapbedīts nezināmā vietā. Citos - apbedīts turpat cietokšņa 3. bastionā. Taču Daugavpils katoļu kapos iekārtota Leona Plātera piemiņas vieta. Te uzstādīta melnā granīta plāksne, kuru rotā uzraksts: "Grāfam Leona Broel Plāteram – poļu sacelšanās organizētājam (nogalināts 1863.gada 9.jūnijā)”. Sākotnēji plāksne uzstādīta 1923.gada 9. jūnijā, atjaunota 2002.gadā. Līdzās atrodas piemiņas plāksne poļiem - sabiedriskajiem darbiniekiem, skolotājiem, kas gājuši bojā staļiniskajās koncentrācijas nometnēs.

Leons Plāters dzimis 1836. gadā Kombuļu muižā grāfa Jozefa Broel-Plātera un Antoniņas no Soltānu dzimtas ģimenē. Leona tēvs Inflantijā bija pazīstams kā labs saimnieks, plašas izglītošanas līdzdalībnieks, rakstīja apcerējumus žurnālam “Rubon”, bija autors saimniekošanas gadagrāmatai. Daudz izcietis no Krievijas valdības, jo bija radinieks Emīlijai un Cēzaram Plāteriem, kuri ņēma līdzdalību sacelšanās akcijās 1830. gadā Dinaburgas apkaimē, visbeidzot Jozefs deva viņiem patvērumu savā pusmuižā, lai paglābtu no Sibīrijas. Šī lieta tika atklāta, Jozefu Plāteru ar ģimeni izsūtīja uz Smoļensku. Tur tad arī pagāja Leona Plātera bērnība. Kad pienāca laiks mācīties, tad Leons tika sūtīts uz Rīgas ģimnāziju. Rīgā par viņu rūpējās vecākais brālis Augusts, kurš strādāja pie ģenerālgubernatora. No Rīgas Leonu pārcēla uz Mītavu (Jelgavu), kur viņš pabeidza ģimnāziju. Atgriezās mājās, bet tēva jau nebija, Kombuļos saimniekoja brālis Jevgeņijs, bet Leons īpašumā saņēma Kazanovas pusmuižu, kur arī palika līdz mūža beigām.

Pēc dabas bija jautrs, un viņu visi mīlēja. Viņš prata visus darbus un Kazanovā bija iekārtojis virpas galdu un galdnieka darbnīcu. Viņš mīlēja iet arī medībās. (..) Kad sākās poļu sacelšanās, Leons uzskatīja, ka būtu kauns, ja neviens no Plāteru dzimtas nebūtu iesaistīts šajā kustībā. Sākumā pat Leons gribēja doties uz Lietuvu un pievienoties Narbuta partijai, bet 1863. gadā pavasarī no Dagdas Kazanovā ieradās Zigmunds Buiņickis, un tas mainīja Leona plānus. Buiņickim bija nodoms: Baltiņu mežā uz pasta trakta uzbrukt transportam ar ieročiem, kas dosies no Dinaburgas forta poļu sacelšanās apspiešanai, atņemt ieročus un nodot sacelšanās dalībniekiem. Pārdaugavā Leons ar pieciem bruņotiem muižas kalpiem, kuri bija viņam uzticīgi (kalps Zablockis, kučieris Jans Bansa, stārasta Citovičs, šļahtičs Niececkis un Antonijs) 1863. gada 13. maijā devās uz noteikto vietu un gaidīja transportu, kas virzījās caur Krāslavu. Vēlāk ziņojumā bija teikts, ka Baltiņu mežā bija 50 bruņoti vīri (tas ir dažus kilometrus no Krāslavas uz austrumiem pie viena no krodziņiem). (..) Tuvojoties ieroču transportam, dalībnieki tam uzbruka, daži karavīri krita, daži tika ievainoti, bet vienam virsniekam izdevās aizbēgt uz Krāslavu, kur tika savākti 47 karavīri, kuri sāka dzīties pakaļ nemierniekiem.

Uzbrukums notika, bet dumpiniekus notvēra, t. sk. arī Leonu Plāteru. Pirms tam cīnītāju grupa Leona Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavai baznīcā, ko pieņēma Krāslavas vikārs Jans Bolcevičs. Priesteri Bolceviču cara valdība notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījuma. Pats Leons Plāters arī tika sagūstīts, aizvests uz Dinaburgas cietoksni, notiesāts uz nāvi. Jāpiezīmē, ka Leons pēc brāļa Jevgeņija aprakstiem cietoksnī izturējies ļoti mierīgi, nosvērti, kad pie viņa uz tikšanos bija aizbraukuši piederīgie.

Tika arestēti arī brāļi Jevģenijs un Mihails, un arī nogādāti Dinaburgas (Daugavpils) cietoksnī. Arī brāļiem gribēja “piešūt” piedalīšanos uzbrukumā, bet bija daudz liecinieku, kuri tajā dienā redzēja viņus aizņemtus savā muižā. Faktiski uzbrukuma organizators bija Zigmunds Buiņickis, bet viņam izdevās aizbēgt uz Krieviju, tad uz ārzemēm. No turienes viņš cara valdībai rakstīja, ka Leons nav vainīgs, bet komisija to neņēma vērā. Bija ari liecības no ievainota karavīra, ka vadītājs izskatījās citādāk, bet arī tas nelīdzēja. Bija pavēle Leonu nošaut. Par to jau zināja radinieki, jo no cietuma kameras Leonu pārveda uz cietokšņa kameru Nr.1. kur parasti pārvietoja uz nāvi notiesātos cietumniekus. Leons palūdza paaicināt priesteri. Pie viņa atnāca priesteris Boļeslavs Aleksandrovičs. Priesteris pavadīja pēdējo nakti ar Leonu kamerā (ir jāpiezīmē, ka šis priesteris vēlāk tika izsūtīts spaidu darbos un pa ceļam Tjumeņā nomira). Leons pieņēma Sv. Sakramentu, piedeva tiem, kuri notiesāja viņu uz nāvi un pateicās Dievam par to, ka viņš tādā dvēseles mierā var pieņemt nāvi. Tā viņš sagaidīja rītu, lūdza, lai atļautu tikšanos ar māti un māsām, jo viņas atbrauca uz Dinaburgu. Bet tas viņam netika ļauts. Viņš no piederīgajiem atvadījās tikai ar mazu pastkarti. Par notikumu mežā pie Krāslavas uzzināja visā Eiropā, par to rakstīja avīzes Polijā, Anglijā un Francijā. Par varonīgo un drosmīgo grāfu sacerēja dziesmas un bija uzrakstīts romāns. (http://www.ezerzeme.lv/printNews.php?id=7359). Dzejnieks Jānis Rainis grāfa Leona Plātera varonīgo nāvi apdziedāja bērnības epa "Saules gadi" dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters".