Memoriālie objekti

1960.gadā slēgto ebreju kapu vietu Latgales priekšpilsētā izveidoja par Komunistisko brigāžu parku, bet no 1990. gada šo vietu sauc par Vecajiem ebreju kapiem. Šīs apzaļumotās teritorijas platība ir 2,7 hektāri.

Uzvaras piemineklis (sākotnējs nosaukums — "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem") ir Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā veltīts piemineklis, kas atrodas Uzvaras parkā, Pārdaugavā, Rīgā. Piemineklis ir 79 metrus augsts. Alegoriskā memoriālā ansambļa centrā atrodas 79 m augsts obelisks, ko veido piecu dažāda augstuma skaldnes, kuras vainago piecstaru zvaigznes. Tas simbolizē piecus kara gadus un uzvaras salūtu. Obeliska pakājē iekalti gadskaitļi 1941 • 1945, kas simbolizē Otrā pasaules kara periodu pēc Vērmahta uzbrukuma PSRS līdz Sabiedroto valstu uzvarai. Bronzas karavīru grupa pauž prieku par uzvaru, bet sengrieķu uzvaras dievei Nīkei līdzīgā plandošā apmetnī tērptās sievietes alegorija interpretēta kā Dzimtene – māte. Ideoloģiskās cenzūras dēļ nav īstenota tēlnieka Aivara Gulbja sākotnējā iecere – izveidot humānu mātes tēlu ar bērnu rokās. Pieminekļa celtniecība un Uzvaras parka pārbūve noritēja no 1979. līdz 1985. gadam, projekta autori bija tēlnieki Ļevs Bukovskis un Aivars Gulbis, piedaloties Leonīdam Kristovskim, mākslinieks Aleksandrs Bugajevs, arhitekti Ermēns Bāliņš, Edvīns Vecumnieks un Viktors Zilgalvis. Zīmīgi, ka bronzas skulptūtas "Karavīri atbrīvotāji" autors Ļevs Bukovskis pats bija piedalījies Otrajā pasaules karā kā Latviešu leģiona karavīrs.

Pieminekļa kompleksa demontāža notikusi trīs dienas. Otrdien, 23.augustā 2022.gadā, nogāzta trīs karavīru bronzas statuja, trešdien, 24.augustā 2022. gadā, no rīta kritusi sievietes tēla figūra, bet ceturtdienas rītā sākti sagatavošanas darbi, lai sagatavotos pēdējam pieminekļa demontāžas posmam – augstā obeliska gāšanai.

Darbi ceturtdien noritēja apmēram no plkst.10. Kā norādīja Rīgas mērs Mārtiņš Staķis (PP), lēmums par obeliska demontāžu tieši tagad un šādos apstākļos pieņemts trešdienas vakarā pēc konsultācijām ar būvniekiem un drošības dienestiem.

Ziemeļu kara laikā, 1701. gadā Krievijas cars Pēteris I nosūtīja savam sabiedrotajam – Polijas karalim un Saksijas kūrfirstam Augustam II papildspēkus – Aņikitas Repņina korpusu, kas sastāvēja no 19 kājnieku pulkiem. Kad Rīgai tuvojās zviedru karaļa Kārļa XII karaspēks, Šteinau pavēlēja savām kara vienībām atkāpties no Daugavas labā krasta un ieņemt salas, kas atradās pie pilsētas kreisā krasta. 400 krievu karavīrus nosūtīja uz Lucavsalu, lai tie neļautu zviedriem pārcelties pāri upei. Sešus metrus augstais, no Somijas sarkanā granīta kaltais monuments atgādina pareizticīgo kapelu. Monuments tika veidots pēc inženiera Borisa Epingera projekta un tika atklāts 1891. gada 10. jūlijā. Monuments tika veidots piramīdas formā, uz tā priekšējās šķautnes izkalts krusts ar stariem. Piramīdu vainagoja kupols, uz tā - pareizticīgo akmens krusts. Pie monumenta piestiprināja divas granīta plāksnes. Vienā no tām tika izcirsts uzraksts : „400 krievu karavīru piemiņai, kuri varonīgi krita aizstāvot salu 1701. gada 10. jūlijā.”(«Памяти 400 русских, геройски павших при защите острова 10 июля 1701 года».) Uz otras plāksnes uzraksts : „Šis piemineklis uzstādīts 1891. gada 10. jūlijā par brīvprātīgiem ziedojumiem pēc Vidzemes ģenerālleitnanta M. Zinovjeva rīkojuma.”(«10 июля 1891 г. памятник сей воздвигнут на добровольные пожертвования по распоряжению лифляндского губернатора генерал-лейтенанта М.А.Зиновьева».) Uz piramīdas tika izcirstas monorgammas: Pētera I – ar datumu 1701. gads, un Aleksandra III, ar datumu – 1891. gads. Atklāšanas dienā monumentu iesvētīja Rīgas un Vidzemes bīskaps Arsēnijs (Brjancevs) kopā ar pieciem mācītājiem.

Jau tradicionāli atceres pasākums Rīgas atbrīvotājiem notiks arī Sudrabkalniņā 11. novembrī Lāčplēša diena, kur līdz ar amatpersonām piedalīsies Latvijas Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes pārstāvji, bet par svinīgo noskaņu gādās vīru kori “Absolventi”, “Silvicola” un Zemessardzes orķestris. Ar priedēm apaugusi kāpa, uz kuras atrodas piemineklis 6. Rīgas pulka karavīriem, - pilsētas aizstāvjiem 1919. gadā. Šajā vietā pulka kareivji devās cīņā pret skaitliski lielāko bermontiešu armiju un turpināja Rīgas un Pārdaugavas atbrīvošanu. Tēlnieka Kārļa Zāles radītajā piemineklī centrālais (pret Slokas ielu vērstais) elements ir 12 m augsta siena ar lauvas galvas tēlu Rīgas vārtos. Tai abās pusēs uz sānu sienām veidoti latvju karavīru bareljefi senlatviešu un 1919. g. kareivju ietērpos. Kāpas virsotnē atrodas laukums ar altāri, upurtrauks un piemiņas plāksne ar kritušo kareivju vārdiem. Pieminekli 1937. g. atklāja valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Prūsijas Evaņģēliski luteriskā baznīca kā Mirušo piemiņas dienu (Svecīšu vakaru) noteica baznīcas gada pēdējo svētdienu pirms Adventes laika sākuma (2019. g. 24. novembrī). Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu svin 2. novembrī.

Brāļu kapi Rīgā ir izcilākais un lielākais Latvijas memoriālais ansamblis. Tas veltīts 1. pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās (1915 – 1920) kritušajiem karavīriem. Kapos guldīti aptuveni 2000 varoņi, to skaitā ap 200 nezināmie. Brāļu kapi atrodas Rīgas ziemeļaustrumos – 5 km no pilsētas centra un aptver 9 ha lielu teritoriju. Brāļu kapi iekārtoti 21 gada laikā, periodā no 1915.līdz 1936.gadam. Brāļu kapu memoriālais ansamblis ar savu dziļo māksliniecisko izteiksmi un tajā pausto ideju ir Latvijas nacionālais lepnums. Tas ir pirmais šāda veida ansamblis Eiropā, autors – tēlnieks Kārlis Zāle. Brāļu kapu memoriālajā ansamblī ietilpst trīs daļas: Pārdomu ceļš ar 205 m garo liepu gatvi, Varoņu terase ar Svētās uguns altāri un ozolu birzi un Kapulauks, kuru noslēdz Latvijas siena ar ansambļa vainagojošo skulpturālo grupu – Mātes tēlu ar kritušajiem dēliem (sauktu arī par Māti Latviju).

Barklaja de Tolli piemineklis ir piemineklis Krievijas karavadonim Mihaelam Andreasam Barklajam de Tolli. Tas atrodas Esplanādē, Rīgā, netālu no Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles. Oriģinālais piemineklis tika uzstādīts 1913. gadā, pēc diviem gadiem skulptūra tika demontēta, taču postaments tika saglabāts. 2002. gadā skulptūra tika atjaunota tās vēsturiskajā vietā. Oriģinālais piemineklis ticis atklāts 1913. gada 13. oktobrī par godu Krievijas uzvaras 1812. gada karā 100 gadu jubilejai.1912. gada 14. februārī pieminekļa komiteja izsludināja konkursu, kurā tika iesniegti 44 projekti.Konkursa noteikumos bija noteikts, ka piemineklis nedrīkst būt vairāk nekā 8 metrus augsts, tam ir jābūt novietotam un postamenta, kas izgatavots no granīta, un jābūt izgatavotam no bronzas. Visas trīs prēmijas tikušas piešķirtas Vācijas tēlniekam Vilhelmam Vandšneideram (Wilhelm Wandschneider) no Šarlotenburgas pie Berlīnes. Pieminekļa celtniecībai tika vākti arī ziedojumi

Sestdien, 11. novembrī pēc svinīgā pasākuma, ap pulksten 16.00, sāksies lāpu gājiens uz 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekli, kur ap pulksten 16.30 notiks svētbrīdis. Pieminekli 1923. gada 20. jūnijā atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Tas celts pēc tēlnieka J. Miesnieka meta. Pieminekļa centrā ir attēlots vairogs ar krustotu zobenu, bet pamatnes daļā – uzraksts „Par Latviju kritušiem 7. Siguldas p. Karavīriem. 1919. – 1920”. Tā otrā pusē ir uzraksts: „Labāk manu galvu ņēma, nekā mūsu tēvu zemi”. Padomju laikā (1953. g.) pieminekli nojauc. To atjauno 2009. gadā.

1831. gadā celts kā Fītinghofu dzimtas kapenes. Celtne ir interesanta ar ampīra stila norieta iezīmēm. Kupols interjerā simbolizē debess velvi. Zem grīdas izmūrētajās pagraba telpās atradušās baronu dzimtas kapenes.

Piemiņas akmens Alvila Buholca dzimto māju vietā „Asteros”, kur A.Buholcs dzīvojis no 1880.–1922. gadam. Saglabājusies profesora stādītā liepu aleja, kas aizved pie piemiņas akmens bijušajā mājvietā.

Paviljons tiek dēvēts arī par tējas paviljonu, jo baronu dzimta šeit mīlēja dzert rīta tēju. Tas uzcelts 18.gadsimta beigās un nosaukumu ieguvis par godu cara Aleksandra I vizītei Alūksnē. Pēc citas versijas – paviljons uzbūvēts par godu baronu Fītinghofu dēla piedzimšanai.

1799.gadā pils parkā lika uzcelt Burhards fon Fītinghofs sava tēva piemiņai. Uz tā postamenta bijusi piestiprināta marmora plāksne ar uzrakstu vācu valodā “Labākajam tēvam, cilvēku draugam no pateicīgā dēla”. Uz šī pieminekļa bijis redzams Otto Hermaņa fon Fītinghofa ovālais portretmedaljons mūra izciļņa veidā. Saglabājušās visas obeliska granīta daļas un divi granīta soli, kas kalpojuši vienotas kompozīcijas radīšanai.

Viens no vecākajiem Alūksnes muižas parka arhitektūras pieminekļiem, kas celts 18.gadsimta otrajā pusē un veltīts grieķu vēja dievam Eolam. Kupola virsotni rotā zelta aplis, kas attēlo saules seju, tādēļ dažkārt šī celtne ir dēvēta arī par Saules templi. Tempļa iekšpusē pie kupola konstrukcijas centra bijušas iekārtas četras arfas, kas vējā skanējušas.

Ja nav norādīts savādāk, Luterāņu baznīcā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta kopš 1816. gada Baznīcas gada pēdējā svētdienā – svētdienā pirms pirmās Adventes (2018. gadā - 25. Novembris).

Triumfa arka jeb Aleksandra vārti atrodas Viesturdārzā. Tā ir Latvijā vienīgā triumfa arka. Tās autors ir J. D. Gotfrīds. Arka, kas veidota pēc Romas triumfa arku paraugiem, celta 1817. gadā toreizējās Aleksandra (Brīvības) ielas galā pie Gaisa tilta. Tā tika būvēta par godu uzvarai pār Napoleona armiju 1812. gadā. Arkas brauktuves platums ir 4,25 metri, augstums - 10,1 metrs, bet platums -9,7 metri. Arku rotā joniskā kārtojuma smilšakmens kolonnas un dzegas, 4 bronzas medaljoni ar miera un kara simboliem. 1904. gadā sākot būvēt dzelzceļa viaduktu, arku pārcēla uz Brīvības un Šmerļa ielas krustojumu. 1936. gadā arku pārcēla uz tagadējo tās atrašanos vietu Viesturdārzā, jo tā traucēja satiksmi. No centra ar 5. vai 9. tramvaju līdz pieturai "Vašingtona laukums".

Piemineklis 1905. gada cīnītājiem atrodas 11. Novembra krastmalā. Pieminekļa autori ir tēlnieks A. Terpilovskis un arhitekte K. Plūksne. Atklāts 1960. gadā. Piemineklis ir divfigūru kompozīcija – jauns cīnītājs, kas no ievainotā biedra rokām izņēmis karogu nes to tālāk. Veidots bronzā un granītā. Piemineklis uzstādīts vietā, kur 1905. gada 13. janvārī tika apšauti strādnieku demonstrācijas dalībnieki, nogalinot vairāk kā 70 cilvēkus.

No plkst. 16.00 līdz pat plkst. 23.00 vakarā notiks jau par tradīciju kļuvušais pasākums “Brīvības cīnītāju gars cauri visiem laikiem”. Tā ietvaros notiks gājiens no Rīgas Brāļu kapiem līdz Strēlnieku laukumam, latviešu karavīru piemiņai veltīts svētbrīdis pie Brīvības pieminekļa, kā arī folkloras kopu, vīru kopas “Vilki”, “Skandinieki”, “Vilkači”, orķestra “Ducele” un etnoroka grupas “Laimas muzykanti” koncerts Latviešu strēlnieku laukumā. Piemineklis latviešu bultas (iepriekš - piemineklis Latvijas Sarkanās bultas) ir par Latvieshu Strēlnieku kvadrātmetru platību (Latviešu Strēlnieku laukums). Latviešu strēlnieki - personālsastāvu kājnieki, veidojas 1915. Pirmā pasaules kara laikā, iedzīvotāji Livonia, Kurzemes un Vitebskas provincēm. In 1916, viņš izvietoti Latvijas strēlnieku divīzijas. Pēc Oktobra revolūcijas devās pār lieliniekiem. Tas ir lielākais nacionālais militārā izglītība dienestā Sarkanās armijas. Izmanto kā tīri cīņas gatavs spēkā kalpojot revolūcijas. Kopskaits 80 tūkstoši cilvēku, vidējais vecums šāvējiem bija 23 gadus vecs. Nodaļa latviešu strēlniekiem tika plaši izmantotas visās frontēs no pilsoņu kara. Daļa latviešu strēlnieku atšķīrās dzelzs disciplīnu, ko izmanto, lai veiktu militāros uzdevumus sodīšanas operācijās pret daudziem bandas.

Par godu 50. gadadienai oktobrī 1966.gadā tika izsludināts konkurss, lai izstrādātu piemineklis latviešu sarkanie strēlnieki. Tika iesniegti Konkursa 34 projekti. Tā tika piešķirta pirmo vietu. Otrā balva tika piešķirta skulptors J. Mauriņš un projekta autori: tēlnieks Valdis Alberga arhitekti Dzintra Driben un Gunārs Lutsis-Grīnbergs.

Platība priekšā pieminekļa pavēra un šeit uzcēla gredzenu trolejbusi automašīnas un autostāvvieta - laukums pārstāja būt svinīga.

Dzejnieks un dramaturgs Rainis (1865-1929) bija viens no latviešu ievērojamākajiem literātiem, kā arī sabiedrisks un politisks darbinieks. Piemineklis Rainim slejas Rīgas centrā, Esplanādē, kur Raiņa dzimšanas dienā, 11. septembrī tradicionāli notiek Dzejas dienu pasākums.

Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns) izglītojies Rīgas pilsētas vācu ģimnāzijā un Pēterburgas universitātē, strādājis Rīgas laikrakstā "Dienas Lapa". Starp Raiņa izcilākajiem darbiem minams Gētes "Fausta" tulkojums latviešu valodā, kā arī citi pasaules klasikas lieldarbi, to skaitā Šekspīra "Karalis Līrs", Šillera "Marija Stjuarte", Bairona "Kains" un citi.

Rainis aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas norisēs, un otrā Raiņa dzejas grāmata "Vētras sēja" ir spilgtākais 1905. gada notikumiem veltītais krājums latviešu literatūrā. Šajā laikā tapusi arī simboliskā drāma "Uguns un nakts". Politiskās situācijas dēļ Rainis kopā ar dzīvesbiedri Aspaziju emigrēja uz Šveici, kur tapušas viņa izcilās lugas "Zelta zirgs", "Indulis un Ārija" un "Spēlēju, dancoju", kas ar folkloras tēlu palīdzību risina tautas vienotības un neatkarības cīņu, kā arī diskutē par cilvēka brīvībām un ētiku.

1920.gadā Rainis atgriezās Latvijā un no Sociāldemokrātu partijas tika ievēlēts Satversmes sapulcē un Saeimā. Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors, arī izglītības Rministrs.

Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kas kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku.

Raiņa darbu kopoti raksti izdoti vairākas reizes dažādos laika posmos un viņa darbus pētījuši daudzi ievērojamākie Latvijas literatūrzinātnieki no 1930. gadiem līdz mūsdienām.

11. novembrī Lāčplēša dienas piemiņas paskumi sāksies plkst. 9.00 ar Ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā, pēc tam notiks vainagu nolikšanas ceremonija Rīgas Brāļu kapos un pie pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa. Laukumā pie Brīvības pieminekļa(latviešu karavīru piemiņai veltīts svētbrīdis pie Brīvības pieminekļa) varēs vērot Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militāro parādi, bet pie Rīgas pils svinīgo Godasardzes maiņu. Jau gandrīz simts gadus pašā Rīgas centrā slejas Brīvības piemineklis – granītā un varā ietērptais mākslas darbs simbolizē latviešu tautas vēlmi pēc neatkarības un brīvības. Brīvības statujas rokās spoži mirdz trīs zvaigznes, kas veltītas Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem – Kurzemei, Vidzemei un Latgalei. Tā pakājē iekalti vārdi – “Tēvzemei un Brīvībai”. Brīvības piemineklis tika atklāts 1935.gada 18.novembrī, to uzcēla par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Brīvības piemineklis ir 42, 7 metrus augsts.

Brīvības pieminekļa idejas autors bija izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle (1888 – 1942), kurš veidojis arī Brāļu kapu memoriālo ansambli. K.Zāles ieceri pilsētvidē realizēja arhitekts Ernests Štālbergs (1883 – 1958), pieminekļa celtniecība ilga četrus gadus.

Brīvības piemineklis ideju par neatkarību izsaka arhitektūras valodā – vērienīgās skulptūras izkārtotas vairākos līmeņos, atgādinot par Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem tēliem un notikumiem.

Piecdesmit sešas skulptūras sakārtotas trīspadsmit skulpturālās grupās, kas izvietotas četros līmeņos.

Pamata līmenis simbolizē ideju par tautas darba tikumu, tās garīgo spēku un tieksmi pēc neatkarības. Priekšplānā izvietoti ciļņi “Latvju strēlnieki” un “Latvju tauta – dziedātāja”, pārējās četras skulptūru grupas – “Darbs”, “Tēvijas sargi”, “Māte - ģimenes sargātāja” un “Gara dzīves veidotāji” veltītas latviešu dzīves pamatvērtībām. Savukārt ciļņi vēsta par 1905.gada revolūciju un Latvijas atbrīvošanas cīņām.

Vidējās joslas galvenās figūras simbolizē tautas ideālus un vēlmi pēc brīvības. “Latvijas tēls” vēsta par gatavību sargāt dzimteni, “Važu rāvējs” simbolizē spēju saraut verdzības važas, latviešu nacionālais mitoloģiskais tēls “Lāčplēsis” mudina cīnīties pret naidīgām varām, savukārt gara spēku simbolizē tēls “Vaidelotis” – baltiešu pagānu priesteris.

Piemineklis noslēdzas ar granīta obelisku, virs tā – Brīvības tēls, varā kalta sievietes statuja, kas virs galvas tur trīs zelta zvaigznes, Latvijas kultūrvēsturisko novadu vienotības simbolu.

Padomju varas gados pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa bija aizliegta. Sākoties atmodas kustībai, cilvēki sāka pie Brīvības pieminekļa pieminēt tautai svarīgos notikumus – Latvijas Republikas dibināšanu, brīvības cīņas, arī okupāciju un represiju. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pie pieminekļa atkal stāv godasardze.

Muzejs dibināts 1988. gadā, piecus gadus pēc izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša (1933–1983) aiziešanas mūžībā. Muzejs atrodas bijušajā Lielajā Altonavas ielā Pārdaugavā, kur kopš 1960. gada dzīvoja dzejnieks ar savu ģimeni.

Māja ir vairāk nekā 200 gadus veca, tas ir bijušais traktieris "Jeruzaleme", kur savulaik ciemojušies Garlībs Merķelis, Rihards Vāgners, savos zīmējumos ēku iemūžinājis J. K. Broce. Apmeklētājiem atvērts dzejnieka memoriālais dzīvoklis, māju ieskauj dārzs.

Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis ir vieta, kur ikvienam dota iespēja iejusties autentiskā vidē, kuru sadzīviski un garīgi veidojis un apdzīvojis pasaules mēroga rakstnieks – pilsētas un sieviešu apdziedātājs, latviešu modernās dzejas pamatlicējs - Aleksandrs Čaks.

Piecdesmit gadu garumā unikālā kārtā saglabātas dzejnieka mēbeles, bibliotēka, vērtīgi mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, fotoattēli, rokraksti, apģērbi un tekstilijas. Dzīvoklī saglabājusies dzejnieka darbus un pasaules skatījumu caurstrāvojošā īpašā aura.

Tā ir izcilā pilsētas dzejnieka pēdējā dzīves vieta, kur viņš dzīvoja no 1937.gada līdz pat savai nāvei 1950.gadā.

Apmeklē Andreja Upīša dzīvokli Rīgā un nonāc vienā no retajiem muzejiem Latvijā, kur saglabājusies nesenās vēstures realitāte un sociālistiskās ideoloģijas paradoksi.

Muzeja apmeklētājiem pieejamas trīs memoriālās telpas – ēdamistaba, viesistaba un darba kabinets. Istabu iekārtojumā, sadzīves priekšmetos, fotogrāfijās un it īpaši bibliotēkas grāmatās kā spogulī fokusējas Andreja Upīša personība. Starp grāmatu tūkstošiem, vidē, ko noteicis rakstnieka darba stils, ģimenes tradīcijas un laikmets, iespējams iedziļināties gan viņa prozā, gan diskutablajā kritiķa un politiķa darbībā.

Muzejā glabājas arī Andreja Upīša muzeja krājums. Ar informāciju par to var iepazīties interneta vietnē www.nmkk.lv, kā arī klātienē, pirms tam piesakoties.

Muzejā regulāri tiek rīkoti sarunu vakari, diskusijas un tikšanās ar tulkotājiem, rakstniekiem un aktieriem, lai runātu par radošu personību dažādos vēstures periodos, tostarp padomju okupācijas laikā, nebaidoties arī no problemātiskiem un kontroversiāliem jautājumiem.