Memoriālie objekti

Tiem, kas patiesi interesējas par tautas kultūru – gan vēsturisko, gan sirdskultūru, noteikti jāapmeklē Krišjāņa Barona muzejs. Latvija un latvieši nav iedomājami bez savām tautasdziesmām jeb dainām, savukārt tautasdziesmas ir nesaraujami saistītas ar cilvēku, kas tās lielā mērā paglāba no zudības un cēla godā – ar Krišjāni Baronu (1835–1923).

Krišjānis Barons bija izcilākais latviešu folklorists, tautasdziesmu krājējs, pētītājs, publicētājs, tautā mīļi dēvēts par Dainu tēvu. Viņa portrets rotā 100 latu naudaszīmi; arī Latvijas Bankas sērijas „Cilvēki” sudraba piemiņas monētu. Vērmanes parkā izveidots piemineklis, bet turpat blakus, viņa vārdā nosauktajā ielā, atrodas muzejs – dzīvoklis, kurā viņš vadīja laimīgus pēdējos gadus – mīlestībā un mierā.

Krišjāņa Barona muzejs glabā ne vien aptuveni 1,2 miljonus tautasdziesmu, bet arī iepazīstina apmeklētājus ar citām latviešu tautas garamantām – skaņu un videoierakstu krātuvē ir bagātīgs tautas mūzikas klāsts un videoieraksti par baltu senvēsturi; var pieteikties lekcijām par latviešu folkloru un literatūras vēsturi; notiek dažādi tematiskie sarīkojumi un īpaši pasākumi bērniem.

Muzejā aplūkojams arī K.Barona radītais slavenais Dainu skapis (kopija), kas glabā 19. gs. beigās rokrakstā fiksētas latviešu tautasdziesmas un 2001. gadā iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā.

Muzejs piedāvā iespēju pieteikt ekskursijas arī uz Burtnieku māju Vecmīlgrāvī, kur kopš 1995. gada rudens apskatāmas piemiņas istabas bijušajā Baronu ģimenes dzīvoklī, kā arī kopā ar muzeja speciālistiem doties ekskursijā ar autobusu gan pa K. Barona dzīves un darba vietām Rīgā, gan pa viņa piemiņas vietām Kurzemē.

JŪS ESAT ŠEIT KO DARĪT Muzeji un galerijas Tematiskie muzeji Eduarda Smiļģa teātra muzejs DALIES:

Izcilā režisora un Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa mājā Pārdaugavā iekārtotais muzejs, kas apmeklētājiem atklās Smiļģi kā savdabīgu, spilgtu un pretrunīgu personību.

Nozīmīgākā ekspozīcijas daļa veltīta latviešu teātra sākumiem un šī perioda spožākajiem skatuves māksliniekiem. Muzeja krājumā ir iespaidīgi mākslinieku skatuves tērpi, rotas un rekvizīti, kā arī plašs klāsts informatīvo materiālu par Liepājas un Valmieras teātri, kā arī vēsturē aizgājušo Jaunatnes teātri un Muzikālo teātri.

Nams celts 1903. gadā pēc arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projekta. Tāpat kā pārējā Alberta ielas apbūve, arī šī celtne uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem jūgendstila arhitektūras pieminekļiem Rīgā.

Muzejs atrodas nama 9. dzīvoklī, kur no 1904. līdz 1915. gadam dzīvojis ievērojamais gleznotājs, viens no latviešu nacionālās profesionālās tēlotājas mākslas pamatlicējiem Janis Rozentāls un viņa dzīvesbiedre somu dziedātāja Ellija Forsele. No 1906. līdz 1908. gadam kā apakšīrnieks šeit mitinājies izcilais latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Muzeja apmeklētājiem ir iespēja iepazīties ar jūgendstila laika dzīvokļa interjeru un Jaņa Rozentāla daiļradi vidē, kur mākslinieks strādājis un kur viesojušies daudzi nozīmīgi 20. gs. sākuma latviešu kultūras darbinieki.

Žaņa Lipkes memoriāls ir veltīts drosmīgam vīram, kurš Otrā pasaules kara laikā no nacistiem izglāba vairāk nekā 50 ebrejus, slēpjot tos savas mājas šķūnīša bunkurā. Memoriālā maksimāli mēģināts rekonstruēt vidi, kurā dzīvoja izglābtie. Aizraujoša ekspozīcija un ļoti interesanta arhitektūra.Žaņa Lipkes memoriāls ir veltīts drosmīgam vīram, kurš Otrā pasaules kara laikā no nacistiem izglāba vairāk nekā 50 ebrejus, slēpjot tos savas mājas šķūnīša bunkurā. Memoriālā maksimāli mēģināts rekonstruēt vidi, kurā dzīvoja izglābtie. Aizraujoša ekspozīcija un ļoti interesanta arhitektūra.

Memoriāls ir veltīts Žanim Lipkem un viņa dzīvesgājumam. Proti, Otrā pasaules kara laikā viņš no nāves izglāba vairāk nekā 50 ebreju, kurus viņš slēpa sava namīpašuma šķūnītī, īpaši izveidotā bunkurā. Memoriālā mēģināts maksimāli precīzi rekonstruēt vidi un apstākļus, kādos slēpās Lipkes izglābtie cilvēki. Tāpat lasāmi un apskatāmi izglābto un Lipkes dzīvesstāsti.

Esot memoriālā ārkārtīgi dzīvi var iztēloties vidi, kurā tikai pirms nedaudz vairāk nekā 60 gadiem cilvēki līdzcietības vārdā bija gatavi riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu citus. Ekspozīcijai patiesīgumu piedod fakts, ka oriģinālais bunkurs atradās tikai dažu desmitu metru attālumā no memoriālā rekonstruētā. Blakus memoriālam atrodas Lipkes priede, pie kuras viņu nacisti smagi piekāva par to, ka Lipkes meita bijusi komuniste, kas, karam sākoties, devusies bēgļu gaitās uz Krieviju. Ekspozīcija stāsta par cilvēku likteņiem Otrā pasaules kara laikā.

Žaņa Lipkes memoriāls neatstāj vienaldzīgu – tā interjers ir veidots tā, lai memoriāla apmeklētāji maksimāli sajustu vidi, kurā atradās izglābtie ebreji. Pa koka dēļu šķirbām spīd vāja dienas gaisma, koks dobji atbalso katru soli. Arhitektūras un interjera dēļ jau vien ir vērts apmeklēt Žaņa Lipkes memoriālu.

Rīgas Horālā sinagoga dibināta 1871. gadā. Nodedzināta 1941. gadā, atrašanās vietā, izmantojot sinagogas drupas, ir uzbūvēts memoriāls sinagogai un tajā bojā gājušajiem cilvēkiem. 2007. gadā ir uzcelts jauns memoriāls veltīts Latvijas iedzīvotājiem, kuri kara laikā glāba ebrejus. Pēc kara sinagogas drupas nolīdzināja un traģēdijas vietā izveidoja skvēru. 1988. gada 4. jūlijā šeit tika uzstādīta piemiņas zīme – liels palēks laukakmens ar Dāvida zvaigzni, bet 1993. gadā – atklāts memoriāls (arhitekts Sergejs Rižs). 2007. gadā blakus memoriālam uzstādīts piemineklis Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem. Pieminekli veido 12 metrus gara un sešus metrus augsta siena, kas itin kā gāžas, draudot iznīcināt ebreju tautu, un balsti – kolonnas ar 270 ebreju glābēju vārdiem. Pieminekli projektēja Latvijas Mākslas akadēmijas studente Elīna Lazdiņa.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā.

Pēc arhitekta Sergeja Riža uzbūvēto memoriālo ansambli atklāja 2002. gada 29. novembrī. Tas ierīkots par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūciju un organizāciju līdzekļiem, kā arī privātpersonu ziedojumiem. Ceļā uz memoriālu šosejas malā uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus.

Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Šis monuments ir celts par bijušā geto gūstekņa Borisa Kliota līdzekļiem, kura vecāki un māsas tika nogalināti Rumbulā. Pie ieejas memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi.

Celiņš ved uz memoriāla centrālo daļu. Šeit virs laukuma, kurš ir izpildīts dāvidzvaigznes formā paceļas menora – rituālais svečturis. Apkārt menoras atrodas rupji apstrādāti akmeņi, kuros ir iekalti šeit nogalinātu ebreju vardi. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti Rīgas geto teritorijas ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Lai nokļūtu līdz Ebreju Memoriālam Rumbulā, jābrauc ar 18. autobusu līdz pieturai "Rumbula". Paejot dažu metrus atpakaļ, ielas malā redzami milzīgi metāla pusvārti. Tālāk pa celiņu jāiet līdz metāla sienai, kur ir uzraksti 4 valodās un tad dodaties iekšā memoriālā.

Biķernieku mežā atrodas lielākā nacisma terora upuru iznīcināšanas un apbedījuma vieta. Ansambļa centrā atrodas melna granīta kubs – simbolisks altāris, kura malās izkalti vārdi no Ījaba grāmatas: "Zeme, manas asinis neapsedz un manu kliedzienu neapslēp!" Apkārt izvietotie tūkstoš akmeņi atgādina tradicionālos ebreju kapus.

Laika posmā no 1941. līdz 1944. gadam šeit nogalināja aptuveni 35 tūkstošus cilvēku, kuru vidū bija ebreji no Latvijas un Rietumeiropas valstīm, Padomju karagūstekņi un nacistu politiskie pretinieki. Biķernieku meža grāvjos gulošo ebreju upuru kopējais skaits sasniedz 20 tūkstošus. Par pirmajiem ebreju upuriem kļuva vairāki tūkstoši vīriešu, kurus pēc aresta pirmajās 1941. gada jūlija nedēļās ievietoja Centrālcietumā, bet no turienes pārveda uz Biķernieku mežu un nogalināja.

1942. gadā Biķernieku mežā nošāva aptuveni 12 tūkstošus ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas. 1943. gadā šeit iznīcināja Rīgas geto gūstekņus, ko atzina par nederīgiem nosūtīšanai uz Ķeizarmeža nometni, bet 1944. gada rudenī – Ķeizarmeža darba nespējīgos. Pavisam Biķernieku mežā atzīmētas 55 masu apbedījumu vietas.

Ar Vācijas tautas kara apbedījumu savienības, Austrijas Republikas nacionālā fonda, Vācijas valdības un vairāku Vācijas pilsētu municipalitāšu atbalstu 2001. gadā tika atklāts pēc arhitekta Sergeja Riža projekta veidotais memoriālais komplekss. Uz atsevišķiem akmeņiem iegrebti Eiropas pilsētu nosaukumi, kas ir dzimtās vietas Biķernieku mežā dusošajiem cilvēkiem. Uz betona stabiem, kas atrodas visā memoriāla teritorijā, ir atveidoti visiem saprotami simboli, kuri apzīmē nonāvetu šeit upuru dažādas grupas, Dāvidzvaigzne, ērkšķu vainags un krusts.

Muzeja pastāvīgā ekspozīcija sniedz ieskatu ebreju vēsturē, sadzīvē, tradīcijās, sabiedriskajā dzīvē un ebreju veikumā Latvijā no XVI gs. līdz II Pasaules karam. Īpaša sadaļa ir veltīta Holokausta traģēdijai.

Muzeju “Ebreji Latvijā” dibināja 1989.g. Holokaustu pārdzīvojušo grupa ar ievērojamu vēsturnieku Marģeri Vestermani priekšgalā.

Muzeja misija ir iemūžināt Latvijas ebreju kopienu, kas bija gandrīz iznīcināta Holokaustā un padomju laikā, kā arī pētīt un popularizēt Latvijas ebreju vēsturi, un krāt un saglabāt visas iespējamās tās liecības no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Muzejs pieder Rīgas Ebreju kopienai, un ir starp nedaudziem Latvijā valsts akreditētiem privātiem muzejiem. Muzeja krājums ir plašs un daudzveidīgs – tā fondos glabājas apmēram 13 tūkst.vienību. Viens no svarīgiem muzeja darbības aspektiem ir Holokausta izpēte, bojā gājušo piemiņas saglabāšana, kā arī to cilvēku apzināšana, kas Holokausta laikā glāba ebrejus, un viņu piemiņas iemūžināšana.

Rīgas geto muzejs izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā geto robežai. Ar bruģakmeņiem no Rīgas geto ielām bruģētajā zemes gabalā izlikti stendi ar vairāk nekā 70 000 holokaustā cietušo latviešu ebreju vārdiem, kā arī fotoizstāde, kas veltīta antisemītisma propagandai, holokaustam Latvijā, pretošanās kustībai un ebreju glābējiem.

Nelielas koka mājiņas ar izbalējušiem, tomēr joprojām grezniem kokgriezumiem rotātiem slēģiem, bruģētas līkumotas ielas un netverama gaisotne – Maskavas priekšpilsētas kvartālus, kur agrāk mitinājušies krievu tirgotāji un ebreju ģimenes, mūsdienās bieži vien apciemo ebreju pēcteči, lai atrastu savu senču agrākās dzīvesvietas. Unikālajā teritorijā – Rīga ir viena no retajām Eiropas vietām, kuras geto teritorija pēdējo sešdesmit gadu laikā nav arhitektoniski izmainīta -, tagad atklāts Rīgas geto muzejs. Pagaidām apmeklētāji var iepazīties ar tā pirmo kārtu. Piemiņas vietu holokaustā cietušajiem ebrejiem izveidojusi ebreju reliģiskā draudze “Šamir” sadarbībā ar Rīgas domi, cerot, ka muzejs kļūs par atgādinājumu tiem briesmīgajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kuri nekad nedrīkst atkārtoties, kā arī par izglītības un kultūras centru, tolerances un savstarpējas cieņas vēstnesi.

1941.g. 26. jūnijā Daugavpili sagrāba vācu armija. Dažas dienas pēc tam sākās ebreju vajāšana. Par pirmo lielāko ebreju iznīcināšanas vietu kļuva tā dēvētais Dzelzceļnieku dārziņš aiz pilsētas cietuma.

1941.g. 15.jūnijā sekoja pavēle, ka visiem ebreju tautības iedzīvotājiem 10 dienu laikā ir jāpārceļas uz tilta nocietinājuma vietu, kur tika izveidots geto (Grīvā). Dažādos informācijas avotos minēts, ka geto tika sadzīti apmēram 14 tūkstoši cilvēku. Tie bija Daugavpils iedzīvotāji, bēgļi no Lietuvas, kā arī Krāslavas, Grīvas, Višķu, Indras, Dagdas, Ilūkstes apriņķa, tāpat citu Latgales pilsētu un miestu ebreji.

1942.gada 1. maijā, piedaloties V. Arāja komandai un vietējiem policistiem, tika iznīcināts gandrīz 500 ebreju. Dzīvi palika 487 cilvēki. Viņi tika pārcelti uz cietoksni, kur strādāja darbnīcās.

1943.gada 28. oktobrī vēl palikušos ieslodzītos nosūtīja uz Rīgu, Kaizervaldes rajonu. Savukārt 1944.gada rudenī pēdējos Daugavpils geto ieslodzītos ar tvaikoņiem nogādāja Dancigā (Polijā) un pēc tam ievietoja dažādās nometnēs: Bergenbelzenē, Štuthofā. Izdzīvoja apmēram simts ebreji, daļa no viņiem atgriezās Daugavpilī.

Piemiņas akmens (autors – mākslinieks Juris Pundurs) atklāts 2013.gada 12.septembrī, Aizpilsētas parkā pie Gubiščes ezera (aiz Daugavpils 15.vidusskolas), vietā, kur atradās vecā ebreju kapsēta.

Piemiņas akmeni rotā Dāvida zvaigzne un plāksnīte. Uz Dāvida zvaigznes četrās valodās – latviešu, ivritā, krievu un angļu iekalti vārdi no 2.Mozus grāmatas (30:16): „Tas lai ir Israēla bērniem par piemiņu, Tā kunga priekšā”. Savukārt uz plāksnītes ir uzraksts latviešu, krievu un angļu valodā: „Šajā vietā atradās ebreju kapsēta, kas tika izveidota XVII.gs. beigās un iznīcināta XX.gs. 70.gados”.

Daugavpilī pie Gubiščes ezera Šuņezera pussalā atradās vecā ebreju kapēta (izveidota 17.gs. beigās), kuru padomju laikā, 20.gs. 70.gados, likvidēja un tās vietā ierīkojot atpūtas parku. Dažus apbedījumus pārcēla uz atsevišķu nodalījumu Komunālajos kapos. Šeit bija apglabāti gan parasti ebreji, gan rabīni Meirs Simha Kacs Kagans, Ručko, rebe Rogačovs u.c., kā arī atdusējās 2000 ebreju bērnu pelni un mirstīgās atliekas, kuri tika sadedzināti Daugavpils geto. Šajā kapsētā bija apbedīti arī 140 ebreji, kas krita I Pasaules karā (1914-1918) un Latvijas Brīvības cīņās (1919-1920). Šajā vietā bija iecerēts uzbūvēt pieminekli, bija izstrādāts tā mets, taču celtniecības darbus 1941. gadā pārtrauca vācu okupācija.

Daugavpilī, Baznīcas un Liginišķu ielas krustojumā, atrodas Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama (1660) piemiņas vieta. Latvijas vecticībniecības agrīnās vēstures avoti liecina, ka 1659. gada vasarā daļa vecticībnieku, glābjoties no vajāšanas, pārcēlušies uz dzīvi Kurzemes hercogistē. 1660. gada vasarā, apmetušies Liginišķu sādžā, viņi uzcēla Kurzemē pirmo vecticībnieku dievnamu. Tas tika būvēts laikā, kad Krievijā valdīja cars Aleksejs Mihailovičs. Šī dievnama pārzinis bija priesteris Terentijs, pēc tam viņa dēls Afanasijs un mazdēls Stefans. Vēstījums par to, kā mūsu novadā nokļuvis Terentijs, lasāms Kurzemes vēsturē. Tāpat kļuvis zināms, ka priesteris Terentijs, nodzīvojis 97 gadus, miris Liginišķos 1764. gada vasarā. Bet Terentija dēls Afanasijs aizgāja aizsaulē 111 gadu vecumā Baltruku sādžā 1775. gada vasarā.

Vecticībnieku baznīcas 1960. gada kalendārā ir publikācija "Pirmais vecticībnieku dievnams Baltijas valstīs". Tajā rakstīts, ka dievnams ticis slēgts 1837. gadā, cara Nikolaja I valdīšanas laikā. Dievnama turpmākais liktenis nav skaidri zināms: vai nodedzis, vai arī ticis izlaupīts un iznīcināts. Tā vietā uzstādīts simbolisks melnā granīta krusts.

Mākslinieka Romualda Gibovska veidotā piemiņas zīme "Veltījums Rotko” uzstādīta gleznainajā Daugavas krastā, kas ir bijis mākslinieka spilgtāko bērnības iespaidu avots. Tā norāda arī uz Šosejas ielu (tagad 18.novembra iela), kur Rotkoviču ģimene dzīvoja no 1892. līdz 1913.gadam. Caur lielo un smago metāla formu var saskatīt debess un upes radošo tukšumu – arvien mainīgo ainavu, - gluži tāpat kā Marka Rotko klasiskajās gleznās.

Dubrovina parkā uzstādīts piemineklis bijušajam pilsētas mēram un parka veidotājam Pāvelam Dubrovinam (1839-1890). Aptuveni divus metrus augstā bronzas figūra (2007) uzstādīta speciāli izveidotā laukumā netālu no strūklakas viņa paša veidotā parka ainavā. Pieminekli darinājis pazīstamais Maskavā dzīvojošais tēlnieks Aleksandrs Tartinovs, kas darinājis arī viena guldeņa monētā attēloto Nīderlandes karalienes Beatrikses bareljefu.

Pašvaldību darbinieks, Daugavpils pilsētas galva 1897-1955

Dzimis Daugavpils apriņķa Jersikas pagasta Šlosbergu mājās. 1915. gadā beidzis Līvenhofas (Līvāni) pilsētas skolu. Pēc skolas beigšanas strādājis dzelzceļa dienestā, 1917. gadā bijis viens no Latviešu strēlnieku Latgales pulka organizētājiem. 1919. gadā beidzis skolotāju kursus un strādājis par skolotāju Līvenhofas pagasta skolās. Kopš 1920. gada Andrejs Švirksts strādāja Daugavpils apriņķa valdē, 1928.-1937.g. kļuva par Daugavpils pilsētas valdes priekšsēdētāju, pārņemot šo amatu no sava priekšgājēja, Tautas labklājības ministra Jāņa Volonta. Pa šiem diviem gadiem pilsētas saimnieciskajā un kultūras dzīvē paveikts daudz: pabeigta Vienības nama – pirmās modernās daudzfunkcionālās ēkas Baltijā – celtniecība, uzbūvēta jauna svētku estrāde Stropu mežā, paplašinātas ielas, atvērta Valsts vēstures muzeja Daugavpils nodaļa. Švirksts veicinājis daudzu Daugavpils apriņķa lauku skolu būvi – Jersikā, Sutros, Indrā, Daugaviešos, Piedrujā, Kalniešos. Aktīvi darbojies Latviešu veco strēlnieku biedrībā, Latvijas Sarkanajā Krustā, Latvijas Bērnu palīdzības savienības Daugavpils nodaļā, Veselības veicināšanas biedrības Daugavpils nodaļā, Daugavpils ugunsdzēsēju biedrībā u.c. Bijis arī Daugavpils latviešu biedrības priekšsēdētājs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Lāčplēša Kara ordeni un Viestura ordeni. A. Švirksts bija 1940. gada Latgales dziesmu svētku organizācijas komitejas priekšsēdētājs. Šie krāšņie Latgales dziesmu svētki notika 16. jūnijā, kļūstot par sāpīgu epilogu gan Latvijas valstij, gan arī Andreja Svirksta Latgalei veltītajam darba mūžam, jo jau nākamajā dienā gar Stropu estrādi Daugavpilī ienāca padomju tanki. 1941. gada 14. jūnijā A. Svirksts arestēts un izsūtīts uz Sibīriju, 1941. gada 17. novembrī Vjatlagā viņam piesprieda nāves sodu nošaujot, taču pēc gada, 1942. gada 16. decembrī, Iekšlietu Tautas komisariāts A. Švirkstam piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Pēc soda izciešanas viņam bija liegts atgriezties Latvijā. A. Svirksts miris 1955. gada 3. oktobrī Gorkijas apgabala Kstovas rajona Počinku ciemā. Apbedīts svešumā. 2011. gada 17. novembrī pie Daugavpils Vienības nama sienas tika atklāta Andrejam Švirkstam veltīta piemiņas plāksne, ko veidojis tēlnieks Ivo Folkmanis.

Dzejnieks A. Pumpurs (1841-1902) uz tautas leģendu pamata izveidoja eposu „Lāčplēsis” (1888), kurā tiek vēstīts par leģendāro tautas varoni Lāčplēsi (13. gs), kurš cīnījās pret svešzemju apspiedējiem. 1896. gadā A. Pumpurs apmetās uz dzīvi Daugavpilī. Tur viņš strādāja par armijas intendantu. A. Pumpurs iekļāvās latviešu inteliģences pulciņā. Diemžēl Daugavpils laiks viņa dzīvē bija liktenīgs: te nomira viņa meita un dēls, ar neārstējamu slimību saslima arī pats dzejnieks. Pumpura vārdā Daugavpilī nosaukta iela un skvērs pilsētas centrā, kurā atrodas dzejnieka krūšutēls (tēlniece I.Krūmiņa)

Mihoelss piedzima Daugavpilī (toreiz Dvinskā) 1890. gadā patriarhālā ebreja Vovsi ģimenē Postojalaja ielā, kas tagad nodēvēta pasaulslavenā aktiera vārdā. Zēnu nosauca par Šloimi. 1905. gadā Vovsi ģimene pārcēlās uz Rīgu.

Šloimi ļoti saistīja aktiermāksla. Kādā no mācību nodarbībām, nospēlējis karali Līru, Šloime paziņoja, ka reiz spēlēs šo lomu uz lielās skatuves. Šie vārdi piepildījās. 1935. gadā viņš nospēlēja karali Līru un kļuva pasaulslavens.

Pēc tēva gribas Šloime 1915. gadā iestājās Petrogradas universitātes Juridiskajā fakultātē, bet pēdējā kursā pameta universitāti un kļuva par A. Granovska dibinātās pasaulē pirmās ebreju teātra studijas audzēkni. 29 gadu vecumā Šloime Vovsi savu vārdu nomainīja pret pseidonīmu un kļuva par Solomonu Mihoelsu. Kad teātra studiju pārdēvēja par Valsts ebreju teātri, Solomons Mihoelss 1929. gadā sāka strādāt par tā māksliniecisko vadītāju. Šajā postenī viņš atradās līdz savai traģiskajai bojāejai. Pēc Otrā pasaules kara S. Mihoelss kļuva par sava teātra režisoru. Viņš radīja arī spilgtas kino lomas filmās “Cirks”, “Ebreju laime” un “Openheimu ģimene”. 1946.gadā aktierim piešķirta PSRS Valsts prēmija.

1941. gadā Staļins nodibināja Ebreju antifašistisko komiteju. To vadīja Solomons Mihoelss. Komitejas uzdevums bija lūgt ASV palīdzību. Padomju savienības kasē ieplūda daudzi desmiti miljonu dolāru. Kad karš beidzās, starp Krieviju un ASV sākās aukstais karš un kodolsacensība. Antifašistiskā komiteja vairs nebija vajadzīga. S. Mihoelss gāja bojā 1948. gadā Minskā pēc Staļina pavēles inscenētā autokatastrofā — kravas automašīna viņu sabrauca, sakropļojot līdz nepazīšanai.

Daugavpils cietoksnis ir apspiestā poļu dumpja (1863.g.) dalībnieku ieslodzīšanas vieta, kurā sacelšanās vadītājam Leonam Plāteram piesprieda nāvessodu. Daugavpilī dzīvojošie poļu nemiernieki plānoja ieņemt cietoksni un nostiprināties tajā. Bet šis plāns bija nepārdomāts: cietoksnis bija labi nostiprināts ar lielu garnizonu, kura arsenāls tika papildināts ar 258 lielgabaliem (pavisam kopā 539 lielgabali) un bija neieņemams.

1863. g. 11. aprīlī no Dinaburgas uz Disnu tika nosūtīts transports ar ieroču kravu (398 šautenes, 9 pistoles un 22 zobeni), kuru apsargāja 8 karavīri. Vakarā Krāslavas tuvumā transportam uzbruka Leona Plātera vadītā poļu nemiernieku vienība, kura, sagrābusi daļu no ieročiem, bet pārējos iznīcinājusi, devās Višķu virzienā. Nemierniekiem pakaļ dzinās Grenadieru artilērijas brigāde, kura ar vietējo zemnieku palīdzību Skaistas muižā uzgāja daļu ieroču. Par piedalīšanos ieroču transporta aplaupīšanā tika arestēti arī muižnieki - brāļi grāfi Jevģēnijs un Mihails Plāteri. Par šo notikumu toreiz rakstīja avīzes Polijā, Anglijā un Francijā. Poļu nemieri norisinājās daudzos Vitebskas guberņas apriņķos un tika nežēlīgi apspiesti.

21.aprīlī cietoksnī tika izveidota Izmeklēšanas komisija, kuru vadīja Vitebskas guberņas Karaspēka priekšnieks ģenerālleitnants Dlotovskis. Arestanti tika nodoti kara tiesai, un tās spriedumi tika izpildīti turpat uz vietas. Leonam Plāteram piespieda nāvessodu - nošaujot. Viņa īpašumi tika konfiscēti, bet par viņa vadītās vienības nodarītajiem zaudējumiem - uzlikta kontribūcija divkāršā apmērā. Četriem L. Plātera vienības dalībniekiem tika piespriesti četri gadi katorgā, diviem viņa brāļiem – cietumsods. Cietumā viņi atradās 20 nedēļas un tika atbrīvoti pierādījumu trūkuma dēļ. Savukārt Leons Plāters 1863. g. 9.jūnijā plkst. 11:00 (citos avotos – 26. vai 27.maijā) tika nošauts smiltājā aiz cietokšņa netālu no Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa uzbēruma.

2013. gada 9. jūnijā Daugavpils cietoksnī tika atklāta Leonam Plāteram veltīta piemiņas plāksne. Pasākumā piedalījās Latvijas prezidents Andris Bērziņš un Polijas prezidents Broņislavs Komarovskis.

Gžegožs Fitelbergs (1879 – 1953) dzimis Dinaburgā (Daugavpils) poļu ebreju ģimenē. Bija ievērojams komponists, diriģents un vijolnieks.

Jau agrā jaunībā zēns pārsteidz vecākus ar savām muzikālajām dotībām, kas ir pašsaprotami, jo Gžegoža tēvs bija kazaku pulka orķestra kapelmeistars. Ģimenē tika nolemts sūtīt apdāvināto zēnu uz Varšavu muzikālās izglītības iegūšanai. Mācījies Varšavas Mūzikas institūtā (1891-1896). 17 gadu vecumā veiksmīgi debitēja kā komponists, ieguva pirmo prēmiju konkursā Leipcigā par vijoļsonātes atskaņojumu.

Spēlējis vijoli Lielajā orķestrī un bijis Varšavas filharmonijas orķestra diriģents (1908-1919) ar pārtraukumiem. 1904.gadā debitēja kā diriģents. 1905.gadā G.Fitelbergs kļūst par vienu no Polijas komponistu radošās apvienības „Jaunā Polija” (Mlada Polska) un izdevniecības „Poļu mūzikas biedrība” dibinātājiem un vadošajiem darbiniekiem. 1908.gadā diriģēja operā, 1912.gadā – Vīnē. No 1914. gada līdz 1919.gadam vadīja operu iestudējumus Petrogradā (Sankpēterburga), no 1920.gada līdz 1921.gadam bija Maskavas Lielā teātra diriģents, kā arī četrus gadus diriģēja Djagiļeva Krievu baleta viesizrādēs Eiropā.

Koncertējis arī Latvijā (diriģējis orķestri 1910.gada vasarā Majoros). 30.gadu vidū G.Fitelbergs izveidoja Polijas Radio simfonisko orķestri Varšavā, taču Otrā pasaules kara laikā ebreju izcelsmes dēļ bija spiests atstāt dzimteni, 1939.-1947.g. dzīvojis ASV un Portugālē. Pēc atgriešanās Polijā 1947.gadā pārņēma Polijas Radio Lielā simfoniskā orķestra vadību Katovicē. 1951.gadā apbalvots ar Polijas Tautas Republikas I šķiras Valsts prēmiju.

Laikabiedri G.Fitelbergu raksturo kā mūziķi ar augstu profesionālo kultūru, viņa atskaņojumiem piemīt spilgta emocionalitāte, smalkums, detaļu filigrāna apdare.

Komponējis romantiskā stila muzikālos sacerējumus (simfonijas, uvertīras, simfoniskās poēmas, sonātes, romances, dziesmas).

Diriģents miris 1953.gada 10. jūnijā Katovicē. Slavenā mūziķa piemiņai kopš 1979.gada tiek rīkots G.Fitelberga vārdā nosauktais Starptautiskais diriģentu konkurss. Par ievērojamo novadnieku Daugavpilī uzzināja nesen, pateicoties poļu komponistam K.Pendereckim, kas uzstājās pilsētā. Pēc Polijas vēstniecības Latvijā un Rīgas Ebreju apvienības iniciatīvas Daugavpilī pie Bērnu bibliotēkas ēkas sienas Mihoelsa ielā 2005.gada vasarā tika atklāta memoriālā plāksne ar muzikanta vārdu. Vietu izvēlējās simboliski, jo šajā mājā līdz karam atradās Latgales Tautas konservatorija, bet G.Fitelberga vecāku māja nav saglabājusies.

Kapu svētki 2018.gadā :29. jūlijā plkst. 15:00. Šobrīd nav viennozīmīga viedokļa par 1863.gada poļu sacelšanās dalībnieka grāfa Leona Plātera atdusas vietu. Vienos avotos minēts, ka pēc nošaušanas viņš apglabāts turpat smiltājā pie cietokšņa, netālu no Rīgas-Dinaburgas šosejas, bet pēc tam naktī slepeni pārapbedīts nezināmā vietā. Citos - apbedīts turpat cietokšņa 3. bastionā. Taču Daugavpils katoļu kapos iekārtota Leona Plātera piemiņas vieta. Te uzstādīta melnā granīta plāksne, kuru rotā uzraksts: "Grāfam Leona Broel Plāteram – poļu sacelšanās organizētājam (nogalināts 1863.gada 9.jūnijā)”. Sākotnēji plāksne uzstādīta 1923.gada 9. jūnijā, atjaunota 2002.gadā. Līdzās atrodas piemiņas plāksne poļiem - sabiedriskajiem darbiniekiem, skolotājiem, kas gājuši bojā staļiniskajās koncentrācijas nometnēs.

Leons Plāters dzimis 1836. gadā Kombuļu muižā grāfa Jozefa Broel-Plātera un Antoniņas no Soltānu dzimtas ģimenē. Leona tēvs Inflantijā bija pazīstams kā labs saimnieks, plašas izglītošanas līdzdalībnieks, rakstīja apcerējumus žurnālam “Rubon”, bija autors saimniekošanas gadagrāmatai. Daudz izcietis no Krievijas valdības, jo bija radinieks Emīlijai un Cēzaram Plāteriem, kuri ņēma līdzdalību sacelšanās akcijās 1830. gadā Dinaburgas apkaimē, visbeidzot Jozefs deva viņiem patvērumu savā pusmuižā, lai paglābtu no Sibīrijas. Šī lieta tika atklāta, Jozefu Plāteru ar ģimeni izsūtīja uz Smoļensku. Tur tad arī pagāja Leona Plātera bērnība. Kad pienāca laiks mācīties, tad Leons tika sūtīts uz Rīgas ģimnāziju. Rīgā par viņu rūpējās vecākais brālis Augusts, kurš strādāja pie ģenerālgubernatora. No Rīgas Leonu pārcēla uz Mītavu (Jelgavu), kur viņš pabeidza ģimnāziju. Atgriezās mājās, bet tēva jau nebija, Kombuļos saimniekoja brālis Jevgeņijs, bet Leons īpašumā saņēma Kazanovas pusmuižu, kur arī palika līdz mūža beigām.

Pēc dabas bija jautrs, un viņu visi mīlēja. Viņš prata visus darbus un Kazanovā bija iekārtojis virpas galdu un galdnieka darbnīcu. Viņš mīlēja iet arī medībās. (..) Kad sākās poļu sacelšanās, Leons uzskatīja, ka būtu kauns, ja neviens no Plāteru dzimtas nebūtu iesaistīts šajā kustībā. Sākumā pat Leons gribēja doties uz Lietuvu un pievienoties Narbuta partijai, bet 1863. gadā pavasarī no Dagdas Kazanovā ieradās Zigmunds Buiņickis, un tas mainīja Leona plānus. Buiņickim bija nodoms: Baltiņu mežā uz pasta trakta uzbrukt transportam ar ieročiem, kas dosies no Dinaburgas forta poļu sacelšanās apspiešanai, atņemt ieročus un nodot sacelšanās dalībniekiem. Pārdaugavā Leons ar pieciem bruņotiem muižas kalpiem, kuri bija viņam uzticīgi (kalps Zablockis, kučieris Jans Bansa, stārasta Citovičs, šļahtičs Niececkis un Antonijs) 1863. gada 13. maijā devās uz noteikto vietu un gaidīja transportu, kas virzījās caur Krāslavu. Vēlāk ziņojumā bija teikts, ka Baltiņu mežā bija 50 bruņoti vīri (tas ir dažus kilometrus no Krāslavas uz austrumiem pie viena no krodziņiem). (..) Tuvojoties ieroču transportam, dalībnieki tam uzbruka, daži karavīri krita, daži tika ievainoti, bet vienam virsniekam izdevās aizbēgt uz Krāslavu, kur tika savākti 47 karavīri, kuri sāka dzīties pakaļ nemierniekiem.

Uzbrukums notika, bet dumpiniekus notvēra, t. sk. arī Leonu Plāteru. Pirms tam cīnītāju grupa Leona Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavai baznīcā, ko pieņēma Krāslavas vikārs Jans Bolcevičs. Priesteri Bolceviču cara valdība notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījuma. Pats Leons Plāters arī tika sagūstīts, aizvests uz Dinaburgas cietoksni, notiesāts uz nāvi. Jāpiezīmē, ka Leons pēc brāļa Jevgeņija aprakstiem cietoksnī izturējies ļoti mierīgi, nosvērti, kad pie viņa uz tikšanos bija aizbraukuši piederīgie.

Tika arestēti arī brāļi Jevģenijs un Mihails, un arī nogādāti Dinaburgas (Daugavpils) cietoksnī. Arī brāļiem gribēja “piešūt” piedalīšanos uzbrukumā, bet bija daudz liecinieku, kuri tajā dienā redzēja viņus aizņemtus savā muižā. Faktiski uzbrukuma organizators bija Zigmunds Buiņickis, bet viņam izdevās aizbēgt uz Krieviju, tad uz ārzemēm. No turienes viņš cara valdībai rakstīja, ka Leons nav vainīgs, bet komisija to neņēma vērā. Bija ari liecības no ievainota karavīra, ka vadītājs izskatījās citādāk, bet arī tas nelīdzēja. Bija pavēle Leonu nošaut. Par to jau zināja radinieki, jo no cietuma kameras Leonu pārveda uz cietokšņa kameru Nr.1. kur parasti pārvietoja uz nāvi notiesātos cietumniekus. Leons palūdza paaicināt priesteri. Pie viņa atnāca priesteris Boļeslavs Aleksandrovičs. Priesteris pavadīja pēdējo nakti ar Leonu kamerā (ir jāpiezīmē, ka šis priesteris vēlāk tika izsūtīts spaidu darbos un pa ceļam Tjumeņā nomira). Leons pieņēma Sv. Sakramentu, piedeva tiem, kuri notiesāja viņu uz nāvi un pateicās Dievam par to, ka viņš tādā dvēseles mierā var pieņemt nāvi. Tā viņš sagaidīja rītu, lūdza, lai atļautu tikšanos ar māti un māsām, jo viņas atbrauca uz Dinaburgu. Bet tas viņam netika ļauts. Viņš no piederīgajiem atvadījās tikai ar mazu pastkarti. Par notikumu mežā pie Krāslavas uzzināja visā Eiropā, par to rakstīja avīzes Polijā, Anglijā un Francijā. Par varonīgo un drosmīgo grāfu sacerēja dziesmas un bija uzrakstīts romāns. (http://www.ezerzeme.lv/printNews.php?id=7359). Dzejnieks Jānis Rainis grāfa Leona Plātera varonīgo nāvi apdziedāja bērnības epa "Saules gadi" dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters".

Piemineklis pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem pie Sv. Trīsvienības baznīcas torņa atklāts 2003. gada 14. novembrī, autore - tēlniece Arta Dumpe.

Uz pieminekļa ir attēloti arī Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes vārdi: „Latvijas valsts izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā palikusi stipra caur latviešu tautas vienprātību un plauks un zels tālāk".

Piemineklis atrodas Stacijas skvērā, atklāts 1992. gada 21. novembrī. Tā autors ir tēlnieks Andrejs Jansons, kurš atjaunoja sava tēva Kārļa Jansona par tautas ziedojumiem veidoto un 1932. gadā atklāto pieminekli „Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”.

Pēc II Pasaules kara piemineklis tika iznīcināts, tā fragments tika atrasts 1988. gadā un šobrīd atrodas pie Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja.