Memoriālie objekti

Alunāna parkā, bijušajos Jāņa kapos, apglabāts Latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns. 1913. gadā par latviešu tautas ziedojumiem tika izgatavots šūnakmens piemineklis ar tēlnieka Burkarda Dzeņa veidotu Ādolfa Alunāna bareljefu.

Piemiņas vieta, kur 1989. gada 14. jūnijā uzstādīts piemiņas akmens jelgavniekiem, kas cietuši un gājuši bojā padomju genocīdā pret Latvijas tautu.

2008. gadā, pieminot komunistiskajās represijās bojāgājušos, Svētbirzē atklāja memoriālu „Ciešanu ceļš". Tas veidots kā dzelzceļa uzbērums apmēram divdesmit metru garumā.

Piemineklis atklāts 1991. gada 1. oktobrī, tēlnieks Mārtiņš Zaurs. Piemineklis veido krusta formu, skatoties no jebkuras puses, arī augšas. Novietots tā, lai saule nemestu ēnu uz pieminekļa uzrakstu.

1935. gadā Latvijas valdība kopā ar zviedriem Mūrmuižas kaujas vietā izveidoja pieminekli (tēlnieks Pēteris Ārendts) ar uzrakstu latviešu un zviedru valodā: "1705. gada 16. jūlijā šajā vietā zviedru karapulki Ādama Ludviga Lēvenhaupa vadībā uzvarēja spēcīgāku ienaidnieku". Mūrmuižas kauja notika 1705. gada 16. jūlijā, Lielā Ziemeļu kara laikā, Svētes upes krastos, netālu no Mūrmuižas.

Krāču kalni ir viena no Litorīnas jūras lielākajām krasta kāpām. Tās augstākā daļa atrodas 29 m virs jūras līmeņa un 26 m virs apkārtējiem līdzenumiem. Par Litorīnas jūru dēvē Baltijas jūras priekšteci, kas pastāvēja aptuveni pirms 7000 līdz 5000 gadiem.

No Krāču kalniem uzbrukumu Ziemassvētku kaujās uzsāka 12. krievu armijas 6. sevišķā brigāde, kuras uzdevums bija pārraut vācu fronti no Lielā Tīreļa purva līdz Lielupei. Mēnesi ilgajās kaujās krievu armija ieguva 25 kvadrātkilometrus lielu platbu, bet zaudējumi bija milzīgi – 45 tūkstoši kritušu, ievainotu un bez vēsts pazudušu karavīru. Latviešu strēlnieku zaudējumi bija 9 tūkstoši kritušu, ievainotu un bez vēsts pazudušu karavīru. Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieki ieguva milzīgu slavu kā varonīgi un izcili karavīri, bet par to samaksājot ļoti dārgu cenu- ar savām dzīvībām.

Par piemiņu kaujās kritušajiem ir uzstādīts piemineklis. Ik gadu 11. novembrī "Lāčplēša dienā" un 18. novembrī – "Latvijas valsts proklamēšanas gada dienā", šajā vietā tiek aizdegtas sveces kritušo varoņu piemiņai.

Piemineklis veltīts Latvijas Kara skolas 14 kritušajiem kadetiem cīņās pret Bermonta karaspēku 1919. gada novembrī. 1935. gada 20. maijā Ministru prezidenta biedrs Marģerts Skujenieks atklāja pēc mākslinieka Jāņa Borkovska meta darinātu šūnakmens plāksnēm segtu piramīdveida pieminekli. 1951. gadā piemineklis tika saspridzināts, bet atjaunots 1990. gada 17. novembrī. Atjaunotā pieminekļa autors – Gunārs Heimanis, inženieris Edmunds Krūms.

1919. gada 17. novembrī pie bijušās Skuju pamatskolas notika kauja ar bermontiešiem, kurā 6. Rīgas kājnieku pulks zaudēja 16 karavīrus. 1922. gadā pulkvedis Mucenieks Jelgavas-Rīgas šosejas malā pie Skuju skolas uzstādīja 3.5 m augstu koka obelisku ar 16 kritušo karavīru vārdiem.

1920. gada 24. oktobrī atklāja jaunu pieminekli, kura autors bija Nikolajs Voits, bet bareljefu veidojis tēlnieks Mārtiņš Šmalcs saskaņā ar sava skolotāja profesora Kārļa Zāles norādījumiem. 2009. gadā ar Ozolnieku novada pašvaldības un Kultūrkapitāla fonda atbalstu tika veikta pieminekļa restaurācija.

Blakus tagadējai Teteles pamatskolai, agrākajā Tetelmindes jeb Teteles muižas parkā, Lielupes krastā slejas kaltu laukakmeņu tornītis. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma tas ir atjaunots un to vainago dakstiņu jumts. 1998. gadā apstiprinātajā Valsts kultūras pieminekļu sarakstā tas apzīmēts kā Teteles muižas tornis un tā aptuvenais datējums ir 1840. gads.

Tornītis celts kā mākslīgās pilsdrupas 19. gadsimta otrajā pusē kā skatu tornītis. No Brīvības cīņās nopostītās Tetelmindes muižas, tornītis ir pēdējā arhitektūras liecība no fon Bēru laika Tetelē. Šobrīd tornītis kalpo kā apskates objekts.

Ložmetējkalna apkārtnē ir saglabājušās unikālas liecības par I Pasaules kara nocietinājumiem un šajā vietā notikušajām Ziemassvētku kaujām.

Mūsdienās Ložmetējkalns ir izveidojies par latviešu strēlnieku varonības un piemiņas simbolu. Šeit uzstādīts 27 m augsts skatu tornis, no kura paveras panorāmas skats uz Ziemassvētku kauju vietām. Katru gadu janvāra sākumā Ložmetējkalna apkārtnē notiek latviešu strēlnieku piemiņas pasākumi, atceroties Ziemassvētku kaujas.

Dobeles šosejas malā saglabājies 19. gadsimta beigu piemineklis – mīlestības aleja, tas ir piemineklis uzticībai, draudzībai un skaistiem sapņiem par pagātni un nākotni.

Ar šo vietu saistās leģenda par diviem 18. gs. dzīvojušiem draugiem, Kurzemes-Zemgales hercoga padomniekiem Teču un Švanderu, kam šī bijusi iecienīta pastaigu vieta. Bērzu aleja, kas savieno abu draugu kapavietas, nosaukta par mīlestības aleju, jo to stādījuši jaunlaulātie.

Abiem vīriem sanācis iemīlēties vienā meitenē, taču draudzības vārdā viņi atteikušies no šīm jūtām un palikuši vecpuišos, bet meitene apprecējusi citu. Švanders ar Teču viņai izmaksājuši lielu pūra naudu. Rūpes par jaunajiem pāriem turpinājās arī pēc abu draugu nāves - tie visu savu mantu novēlēja Jelgavas amatnieku cunftei, kurai vajadzēja izmaksāt pūra naudu tai amata meistara meitai, kas nākamajā gadā pirmā izies pie vīra. Turklāt jaunajam pārim bija jālaulājas baznīcā un jāiestāda viens bērziņš draugu vecajā pastaigu vietā. Abi draugi tika apbedīti katrs savā alejas galā un katram uzstādīts piemineklis, bet līdz mūsdienām saglabājusies tikai viens - Teča vāze.

Šī tradīcija ir spēkā joprojām un jaunajam pārim kāzu dienā ir iespēja iestādīt savu bērziņu Mīlestības alejā, bet kāzu gadadienā to apmeklēt, lai apskatīt pašu stādīto kociņu.

Pils kā četrstūraina nocietināta būve ar iekšējo pagalmu ir būvēta 1372. gadā. No senās pils ir apskatāma daļa no austrumu korpusa pagrabiem, dienvidu korpuss, kā arī divi nocietinājuma torņi. Šobrīd vienā no ēkām atrodas Alsungas novada dome.

Ēdolē ir vienīgā Kurzemes bīskapijas celtā pils, kura vēl ir apdzīvojama. Pils celta 1264.gadā. Sākumā tā bija Kurzemes bīskapa pils, bet 1561.gadā to nopirka Ulrihs fon Bērs no Hannoveres. Pils atrodas augstā Vankas upītes krastā pašā stāvās nogāzes malā. Stāvais krasts un vēlāk uzpludinātā upīte pili aizsargājusi no vienas puses, tāpēc no pārējām trim pusēm pili norobežojuši gari un dziļi nocietinājuma grāvji, kuri veidojuši regulāru taisnstūri ar 66 un 15 m garām malām. No kādreizējām priekšpils nocietinājumiem gan nekas nav saglabājies, bet pati pils ilgajā pastāvēšanas laikā, kaut vairākkārt cietusi karos un ugunsgrēkos, tomēr allaž atkal atjaunota un pārbūvēta. Pašreizējo izskatu pils visumā ieguva tikai 19. gadsimta 30. gados, kad atbilstoši tā laika gaumei tai tika izveidotas neogotiskas fasādes. Vienlaikus pils pagalmā vārtiem priekšā uzcēla piebūvi, ko balsta smagas akmens kolonnas un velves, kuras patiesībā ir tikai dekoratīvas, jo ir veidotas no koka un apmestas. Tas viss kopumā pili padara mums tik ierasti senatnīgu. Tomēr zinātājs pils būvķermenī var saskatīt daudzas sākotnējās pils daļas, kuras saglabājušas pirmatnējo veidolu vai vēlākajās pārbūvēs ir tikai nedaudz pārveidotas.

Kuldīgas lielā sinagoga celta 1875. gadā cara Aleksandra II valdīšanas laikā. Pēc kompleksa pārbūves sinagogā izvietota Kuldīgas Galvenā bibliotēka, bet agrākajā lūgšanu namā darbojas Mākslas nams, kur regulāri apskatāmas dažādas mākslas izstādes un notiek koncerti.

Mujānu pili 15.gs. beigās cēluši Rīgas arhibīskapa vasaļi Rozeni. Pils sagrauta Ziemeļu kara laikā. Tai bijuši divi masīvi torņi, no kuriem līdz mūsdienām saglabājies tikai viens – Baltais tornis. Līdzās pils drupām atrodas „Baltakmeņi”- bijušā pagasta valdes ēka, kurā tagad darbojas viesu nams, tāpat blakus atrodas Mujānu Tautas nams, dzirnavu ezers, dzirnavu drupas, Mujānu muižas parks un muižas klēts.

Solveigas Vasiļjevas veidotā piemiņas zīme 2011. gadā uzstādīta vietā, kur atradās Valmieras reālskola. Tajā 1919. gadā 26. maijā tika dibināta Cēsu pulka skolnieku rota, kas piedalījās cīņās pret vācu karaspēku pie Cēsīm. Tērauda zieda pumpura asās šķautnes simbolizē jauniešu izvēli, pieņemot atbildīgus un skarbus lēmumus.

LĀČPLĒŠA DIENAS LĀPU GĀJIENS. 11.11.2017 No Kena parka līdz piemineklim “Kritušiem par Tēviju” plkst. 17.30 dosies Lāpu gājiens. Piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušo krustpiliešu piemiņai, veidojis A. Birznieks, celts par ziedojumiem. Atklāts 1925. gadā, padomju laikā nopostīts un atjaunots 1992. gadā.

Krustpils parks ir veidots 20. gadsimta sākumā starp pilsētas apbūvi un Ādamsona gruntsgabalu. Otrā Pasaules kara memoriāls tika atklāts 1976. gadā, to veidojuši tēlnieks Ļ.Bukovskis un arhitekts G. Asaris. Tas veltīts deviņu Padomju Savienības varoņu piemiņai, kas krituši atbrīvojot Jēkabpils rajonu no Vācijas karaspēka. Lielgabals uzstādīts pie 2. Pasaules karā kritušo krievu armijas un latviešu strēlnieku korpusa virsnieku apbedījuma.

Vietā, kur uzstādīts piemiņas akmens 1942. gadā tika iestādīti 15 ozoliņi un 13 liepiņas par piemiņu no Krustpils uz Sibīriju aizvestajiem 15 vīriešiem un 13 sievietēm. Padomju vara tos pēc 2. Pasaules kara iznīcināja – nu te zaļo tikai viens ozols – tas, kas veltīts leitnanta N. Upmaļa piemiņai.

Piemineklis uzstādīts zālienā pie Jēkabpils Valsts ģimnāzijas. Veltīts 1.Pasaules karā kritušajiem vairāk nekā 300 Krievijas armijas 3. Kaukāza strēlnieku pulka karavīriem, kas atdeva savas dzīvības cīņā pret Vācijas armiju. Brāļu kapos ir apbedīti 139 karavīri un divi virsnieki.

Skvērā pie Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Pasta ielā 1 atrodas izcilā komponista, Jāzepa Vītola piemiņai veltīta skulptūra – „Mazais vijolnieks” un piemiņas plāksne.

2013.gadā aprit 150 gadi kopš dzimis Latvijas kultūras un profesionālās mūzikas izglītības pamatlicējs, komponists un mūziķis Jāzeps Vītols. Pirmos četrus dzīves gadus J.Vītols pavadījis Jēkabpilī, viņa ģimene mitinājusies ēkā Pasta ielā 1 (pašreizējā Agrobiznesa koledža, tolaik tā bija Apriņķa skola (1820.g.), kurā skolotāja darbu pildīja J.Vītola tēvs).

Komponists savās atmiņās rakstījis: „Prasīju mātei, no kurienes man tāds vārds. Tanīs laikos, kad māte mani gaidījusi, Jēkabpilī parādījies mazs puika, bieži tas esot ar savu vijoli ieradies mātes durvju priekšā un skaisti spēlējis. Mātei tādā mērā iepaticies šis mazais puika, ka nolēmusi savu nākamo dēlu saukt par Jāzepu (kā mazo vijolnieku) un viņam būšot jāspēlē vijole”.

Skulptūru – sēdošs zēns, kas spēlē vijoli, ir izgatavojis viens no Latvijā vadošajiem tēlniekiem, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše. Skulptūra ir atlieta bronzā, un tās augstums ir aptuveni 80 centimetri.