Memoriālie objekti

Kopš 1990.gada komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi tika rīkoti pie dzelzceļa stacijas ēkas, kur uz sienas izvietota piemiņas plāksne represijās cietušajiem.

2002.gadā grupai represēto dobelnieku radās doma par jaunas, redzamākas piemiņas vietas izveidošanu 1941. un 1949. gada represijās cietušajiem un bojāgājušajiem. Šo ieceri izdevās īsteno, pateicoties Dobeles pilsētas pašvaldības finansējumam un daudzu cilvēku kopīgam darbam. Piemiņas ansambļa idejas autors ir arhitekts Jānis Kukša, pieminekli veidojuši tēlnieks Andis Egle un akmeņkalis Guntis Panders.

Piemiņas ansamblis arhitektoniski līdzinās peronam, no kura savulaik aizveda deportētos. Pārtraucot tālākvirzību uz Austrumiem, tas noslēdzas ar skulpturālu veidojumu - lielu laukakmeni, kas aiz sevis betonā atstājis dziļas pēdas. Simbolisko sliežu ceļu veido kompozicionāli puķu stādījumi. Piemiņas ansamblī iekļautais akmens atrasts Dobeles pagasta teritorijā, uz bijuša politiski represētā Jura Dabras zemes. Saimnieks labprāt ziedoja šo akmeni piemiņas ansambļa izveidošanai.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas ansambli atklāja 2005.gada 14.jūnijā.

1935.gadā šajā vietā (toreiz - Vienības laukumā) tika ielikts pamatakmens Kārļa Zemdegas veidotajam Dobeles atbrīvošanas piemineklim, kas bija veltīts Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Dobeles atbrīvošanas pieminekli Vienības laukumā uzstādīja 1939.gada 15.decembrī, bet 1950.gadā pēc padomju iestāžu rīkojuma to uzspridzināja.

Uz palikušā pamatakmens 1956.gadā tika uzstādīts piemineklis Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju armijas karavīriem, jo šeit jau bija izveidotas viņu kapavietas.

Ansambļa centrā ir skulpturāla dubultfigūra - karavīrs un partizāns. Pieminekļa autori ir tēlnieki Valdis Albergs, Ļevs Bukovskis un Alberts Terpilovskis. Pieminekļa augstums sasniedz 5 metrus.

Piemineklis ir veidots no mākslīgā akmens (baltais cements ar dolomīta šķembām), kas pēc tam apstrādāts tā, lai tas atgādinātu dabīgu akmeni.

Padomju karavīri šajā vietā apglabāti 1944., 1948. un 1970.gadā. Kapi paplašināti 1975. un 1977.gadā, veicot pārapbedīšanu no citām padomju karavīru apbedījumu vietām Dobeles rajonā. Te apbedīti 8178 karavīri, visi zināmi.

Īles partizānu atjaunotais bunkurs, kuru svinīgi iesvētīja 17. martā, ir ne tikai cieņas apliecinājums nacionālajiem partizāniem, bet arī interesants apskates objekts, kas ļaus pamatīgāk iepazīt vēl vienu Latvijas vēstures traģisko lappusi.

Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.

1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.

Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki.

Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietots informācijas stends.

Piemiņas akmens ģenerāļa Jāņa Baloža brigādes kaujas vietā pie Bataru mājām atklāts 1936. gadā. Šajā vietā 1919. gada 22. martā notika kauja starp lielinieku karaspēka vienībām un J. Baloža brigādi. Bataru mājās bija nostiprinājušies lielinieki. Ģenerāļa J. Baloža brigāde kaujā uzvarēja, zaudējot 10 karavīrus, to skaitā arī Krišjāņa Barona mazdēlu Kārli Baronu.

Piemiņas zīme Bērzes centrā Pirmajā pasaules karā Latvijas valsts neatkarības cīņu laikā kritušajiem pagasta iedzīvotājiem, kas novietota 1928.gada uzstādītā pieminekļa vietā, kurā bija iegravēti visu Bērzes pagasta iedzīvotāju vārdi, kuri krituši I.pasaules kara laikā un Latvijas neatkarības cīņu laikā no 1918. – 1920. gadam.

iemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Dobeles kapsētā tika atklāts 1939.gada 3.septembrī. Piemineklī iekalts teksts "Par pienākumu kritušiem nezināmiem karavīriem 1914 - 1920". Pieminekļa centrā atradās kapara cilnis, kuru darināja metālmākslinieks Alfons Vīksna kā savu diplomdarbu, kas saņēma zelta medaļu Berlīnes daiļamatniecības izstādē. Pieminekļa granīta apstrādi veica Eduarda Kuraua firma. Diemžēl kapara cilnis pazuda 20. gs. 50. gados. To atjaunoja 2002. gadā. Akmens cilni ir veidojusi tēlniece Inta Berga.

No 1944. gada augusta līdz 1945. gada jūnijam sarkanajā armijā nelikumīgi mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. Kā raksta „Latvijas Avīze”, viena no bezjēdzīgākajām kaujām, kur sarkanajā armijā no Vidzemes un Latgales nesen nelikumīgi iesauktos karavīrus kā "lielgabalu gaļu" raidīja tiešā uzbrukumā pretinieka pārspēkam, norisinājās 1945. gada 23. – 25. janvārī pie Kambaru mājām. Pēc aculiecinieku stāstītā (viņus kā šķūtniekus pēc vairākiem mēnešiem nosūtīja mirušo savākšanai), vēl 1945. gada pavasarī un vasarā pie Kambariem atradies kritušo valnis cilvēka augumā. Vairāk uz "Īlenu" māju pusi divi lauki bijuši kā nosēti ar vismaz 600 – 800 kritušo augumiem, kurus krievu virsnieki nav ļāvuši savākt, sakot: "Tie no soda bataljona! Lai sapūst!" 1945. gada janvāra kaujās kritušo sarkanarmiešu skaits varēja sasniegt 2000 – 3000 cilvēku.

Piemineklis kapu kalnā uzstādīts 1985. gadā, pieminot Otrā pasaules kara beigu 40. gadadienu. Tā autore - tēlniece Lidija Līce. Piemineklī atveidots galvu noliekušas mātes tēls, kas sēro par karā kritušajiem dēliem.

Tukuma Meža kapu vecā daļa ir gandrīz kā parks, kur apskatāmi dažādu formu košumkrūmi un koki, kā arī savdabīgi tēlniecības un mazo arhitektūras formu pieminekļi .Te kalna pakājē 20. gadsimta 30. gados izveidoti brāļu kapi ar K. Zemdegas veidoto pieminekli – jaunu karavīru ar šauteni rokās, dodot uzticības zvērestu savai tautai. Pieminekļa atklāšana notika neilgi pirms padomju armijas ienākšanas Latvijā - 1940. gada 19. maijā, un tajā piedalījās arī Valsts prezidents K. Ulmanis. Šis piemineklis tiek uzskatīts par vienu no labākajiem K. Zemdegas darbiem.

Piemiņas akmens represētajiem Kandavā (1990.) ir piemineklis, kas veltīts uz Sibīriju 1941. un 1949.gadā izsūtītajiem kandavniekiem. Akmens atrasts Rūmenes pusē un novietots uzkalniņā Sabiles ielā, vietā, kur pirms izsūtīšanas bija ieslodzīti kandavnieki.

2005. gadā uzstādītais piemiņas akmens par godu pulkveža Oskara Kalpaka vadītā karaspēka uzvarai pār lieliniekiem Skrundas kaujā.

Latvijas Brīvības cīņās 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Pēc nedēļas, 29. janvāra agrā rītā, kalpakieši atstāja Rudbāržu muižu un devās Skrundas virzienā. Pēc uzbrukuma plāna kaujas smagums gūlās uz Kalpaka bataljonu: tam vajadzēja, uzbrūkot gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un pa labi no tā, padzīt pretinieku no Skrundas. Pretinieki uzbrucējus pielaida ap 300 m tuvumā un tad atklāja uguni. Iesākās abpusēja apšaudīšanās. Ap pulksten 9.00 (pēc 3 stundu ilgas kaujas) Skrunda bija atbrīvota.

Šai kaujai bija liela nozīme, jo Kalpaka bataljons nostiprinājās stratēģiski izdevīgajā līnijā gar Ventas krastu un tā bija pirmā uzvara pēc nemitīgas atkāpšanās, dodot karavīriem ticību saviem spēkiem.

Ceļu krustojumā netālu no vietas, kur 1919. gada 3. martā pulkveža Oskara Kalpaka bataljons forsēja aizsalušo Ventu un devās pretuzbrukumā lieliniekiem, 2007. gadā tika atklāta piemiņas vieta brīvības cīnītāju varoņgaitām, ko simbolizē krustcelēs novietots cietokšņa sienas fragments.

Pieminekļa idejas autors un finansētājs ir nīgrandnieks Jānis Blūms, viņa tēvs virsleitnants Paulis Blūms vadīja forsēšanu.

Piemineklis "Pieta" 2. Pasaules karā kritušo padomju armijas karavīru brāļu kapi - atrodas Skrundas - Vaiņodes ceļa labajā pusē. Apglabāti 3000 kritušie. Pieminekli 1979. gadā veidoja tēlniece L. Rezevska. Piemineklis tautā saukts arī par "māmuļu".

Arhibalds Pēteris Teofīls fon Keizerlings dēvēts arī par Arčibaldu Keizerlingu, bija jūras kara flotes virsnieks, pirmais Latvijas Republikas Jūras krastu aizsardzības eskadras komandieris, admirālis. Viņam bija liela loma Latvijas Kara flotes izveidošanā.

1998. gada 16. maijā Limbažu vecpilsētā Baumaņu Kārlim , piedaloties Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, atklāts piemineklis (tēlnieki Zigrīda un Juris Rapas)

Jāni Cimzi apglabāja Lugažu evanģeliski luteriskās draudzes kapos, kurus 1981. gadā pārdēvēja par Cimzes kapiem. Par audzēkņu un cienītāju savāktajiem līdzekļiem 1888.gada augustā atklāja Liepājas arhitekta Kortha veidoto pieminekli J.Cimzem atdusas vietā. Teksts latviešu, igauņu un vācu valodā vēsta, ka to „savam skolotāju skolotājam” veltījusi „pateicīgā Vidzeme”. Piemineklis kalts Zviedrijas granītā. 1914. gadā Jāņa Cimzes 100. gadadienas svinību laikā piemineklim piestiprināja tēlnieka A. Folca darinātu portreta cilni no bronzas, savukārt, 2014. gadā , J.Cimzes 200. jubilejā piemineklis tika restaurēts.

Kapos esošā Šrādera kapliča ir viena no vecākajām ēkām Valkā, datēta ar 1773. gadu. Kapos atrodas arī divi valsts nozīmes mākslas pieminekļi (2 sētiņas) Treifeldu un Lindenbaumu kapu vietās. Interesants var likties trīsvietīgs dīvāns, kas samontēts no čuguna mežģīņu plāksnēm ar dažādiem rakstiem.

Cimzes kapos ir apbedīti arī 60 Pirmā pasaules kara laikā 1918. g. kritušie Vācijas armijas karavīri (uz centrālā pieminekļa minēti 46 karavīri, kapa plāksnēs ierakstīti 60 karavīri). Karavīru kapsēta labiekārtota 20. gs. 20. – 30. g., centrālais piemineklis uzstādīts 1930. g., 7 betona kapa plāksnes.

Šajos kapos savu vietu izvēlējušās ir arī daudzas citas vēsturē izcilas personības, kā Hanss Einers, apkārtējo muižu īpašnieku dzimtas, Ādams Tērauds un citi sabiedrībā ievērojami cilvēki.

Pašlaik šie kapi skaitās daļēji slēgtie kapi, un tāpēc apbedīti tiek tikai dzimtas piederīgie.

Piemiņas akmeni atklāja 1996.gada 14.jūnijā. Piemiņas vietas izveidošanas darbus vadīja toreizējā Valkas pilsētas domes priekšsēdētāja Inta Laganovska un Valkas rajona galvenā arhitekte Sarmīte Spuldzeniece. Laukakmeņus sagādāja Valkas PMK-28 (direktors Juris Biezais). Plāksne tika izgatavota darbnīcā Valmierā. Pirms tam piemiņas vietā atradās balts krusts, kuru atklāja 1990.gadā 14.jūnijā.

1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS iekšzemes apgabaliem. No Valkas dzelzceļa stacijas bez tiesas sprieduma, iepriekšēja brīdinājuma un paskaidrojumiem lopu vagonos izveda iedzīvotājus gan no Valkas gan arī citām Vidzemes apdzīvotām vietām. No Valkas novada teritorijas izveda vairāk kā 90 personas.

Piemiņas vietā no piemiņas akmens uz Domes bulvāra pusi bij. Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Valkas skolnieku grupas (1945.g.) biedri Ilgvars Broks /1931-2004/ un Alfons Meiris /1930- 2016/ iestādīja 7 ozoliņus savu biedru piemiņai.

Savukārt no piemiņas akmens uz bij. dzelzceļa stacijas pusi skatāma daļa no bērzu birzs, kuru 1936.gada Meža dienās stādīja Valkas aizsardzes.

1919. gadā Latvijas Brīvības cīņās par kritušo Valmieras kājnieku pulka karavīru brāļu kapi. Piemineklis atklāts 1922.gada 1.oktobrī, tas bija Latvijas provincē pirmais lielākais mākslinieciski veidotais piemineklis, kas uzcelts 1. Pasaules kara un Brīvības cīņu piemiņai. 1925. gadā tas kļuva par oficiālo Valmieras 4. kājnieku pulka kritušo cīnītāju pieminekli.

Skulptūras “Senlatviešu karavīrs” autors tēlnieks Emīls Melderis /Millers/ (1889-1979). Pieminekļa veidošanā līdzdarbojies tēlnieks Vilhelms Treijs /1892 - ? Vācijā/.

Piemineklis veidots par ziedojumiem.Ideja- senlatviešu kareivis uz vairoga atspiedies stāv kā goda sargs pie varoņu kapiem. Tautā to dēvēja par “Millera dieviņu”. Šis ir vienīgais monumentālais celtniecības darbs, kas pieskaitāms latviešu mākslas kubisma virzienam.

Piemineklis demontēts PSRS gados Staļina laikā 50-to gadu sākumā un aprakts netālu no uzstādīšanas vietas- Varoņu ielas pretējā pusē. 1988.gada 10.oktobrī Latvijas Tautas frontes Valkas rajona “Lauktehnikas” un Novadpētniecības muzeja aktīvistu grupa atrada un izraka skulptūru. Pēc restaurācijas piemineklis un atjaunotie Brāļu kapi atklāti 1990. gada 11.novembrī. Sabojātā sejas daļa demontēšanas procesā netika restaurēta, tā palika kā zīme uz laiku laikiem, ka nekādu mērķu vārdā nav pieļaujams vandālisms un necieņa pret mirušo piemiņu.

11. novembrī Lāčplēša dienas piemiņas paskumi sāksies plkst. 9.00 ar Ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā, pēc tam notiks vainagu nolikšanas ceremonija Rīgas Brāļu kapos un pie pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa.

Piemineklis Krišjānim Baronam uzstādīts 1985. gadā, atzīmējot Dainu tēva simtu piecdesmito gadskārtu. Tas gatavots pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta, arhitekts Edvīns Vecumnieks.

Piemineklis skolotājam un publicistam Atim Kronvaldam Siguldas Jaunās pils priekšā atklāts 1938.gadā. Autors tēlnieks Teodors Zaļkalns. Skolotājs un publicists Atis Kronvalds dzimis 1837. gadā Kurzemē. Viņš bijis viens no jaunlatviešu kustības otrā posma aizsācējiem, ļoti daudz paveicis latviešu literārās valodas tapšanā. Latviešu valodas kopšana, bagātināšana un pētīšana Kronvaldu Atim bijusi svarīgāka par visu, kādā vēstulē viņš rakstījis: „Man nav svētākas valodas par latviešu valodu; man nav mīļākas tautas par latviešu tautu.”

1941. • 1949. gadā represēto siguldiešu piemiņai. Atrodas Čakstes un Pils ielu krustojumā. Atklāta 1990. gadā. Tēlnieks Kārlis Baumanis.