Memoriālie objekti

Tautā iecienītās dziesmas “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” vārdu autores Tirzmalieties atdusas vieta Tirzas Kancēna kapos. 1976.gadā atklāts piemineklis. Autors – Rūdolfs Alderis.

Kapusvētki augusta pirmajā svētdienā Svecīšu vakars septembra pirmajā svētdienā

Svecīšu vakars 2021. gadā 5. septembrī pk.18:00 Piemineklis celts 1928.gadā par tautas saziedotajiem līdzekļiem no skaldīta laukakmens, pēc arhitekta Aleksandra Birznieka (daudzu celtņu un interjeru līdzautors: Raiņa kapu vārti, Dziesmu svētku estrāde, koncertzāle Dzintaros u.c.) meta. 2008.gadā ar Tirzas attīstības biedrības gādību veikta pieminekļa restaurācija.

11. novembrī pulksten 18:00 - Lāčplēša dienas gājiens no Gulbenes novada domes, piemiņas brīdis pie Gulbenes brīvības pieminekļa, vada un muzicē Māris Lāpāns. Pēc piemiņas brīža - ekumēniskais dievkalpojums Gulbenes evanģēliski luteriskajā baznīcā. Brīvības piemineklis (pretim evaņģēliski luteriskajai baznīcai) atklāts 1929.gadā pēc E.Āboliņa meta ar iedzīvotāju ziedojumiem. Veltīts 1905.gadā kritušajiem 1.Pasaules kara cīnītājiem, Stučkas valdības revolucionārā tribunāla upuriem un brīvības cīņu varoņiem no Gulbenes draudzes. Padomju laikā nopostīts, atjaunots 1992.gadā (tēlnieks O.Feldbergs).

Litenes vārds uz laiku laikiem saistīts Latvijas vēsturē ar Latviešu armijas virsnieku traģisko likteni. Litenes pagastā, gleznainās Pededzes upes krasta priežu silā Latvijas brīvvalsts laikā 20.gs. 30-to gadu nogalē atradās Latvijas armijas vasaras nometne.Te bija izcirstas stigas, ierīkoti ceļi, izurbtas akas, uzbūvētas koka barakas un virtuves, uzcelts arī stiprs koka konstrukciju tilts pāri Pededzei, bet turpat netālu atradās moderns poligons. Vairāki tūkstoši iesaucamo no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku, iepazinās ar karaspēka lauka apmetnes grūtībām un norūdījās fiziski un garīgi.

Ik gadu 14.jūnijā Litenē notiek piemiņas pasākumi, lai atcerētos Latvijas armijas traģiskās likteņgaitas un apliecinātu cieņu gan bojā gājušajiem, gan dzīvi palikušajiem. Šajos pasākumos aktīvi piedalās Litenes pagasta padome un Latvijas Aizsardzības ministrija.

Piemiņas memoriāls Latvijas bruņoto spēku pirmajam komandierim, pulkvedim O.Kalpakam (1882 - 1919). Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas piemiņvieta "Liepsalas" ir veidotas no 1997. gada pēc brāļameitas Ārijas Kalpaks - Grundmanes (1922-2006) idejām un līdzekļiem.

Lai godinātu un saglabātu dzejnieka Andreja Eglīša (1912-2006) piemiņu, 2007. gadā Ļaudonas kapos tika izveidota piemiņas taka „Ceļš pie Andreja Eglīša”. Piemiņas vietas skulpturālā izpildījuma autors ir tēlnieks Indulis Ojārs Ranka. Taku veido 8 skulptūru grupa, kurā asociatīvi attēloti Andreja Eglīša dzejas motīvi. Apmēram 50 metrus garā taka sākas pie kapličas un tālāk ved pa kapsētas gravu, līdz nonāk pie ievērojamā dzejnieka un viņa mātes Emīlijas Eglītes kapavietas.

Skulptūru idejas tēlniekam radušās, lasot A. Eglīša kopoto rakstu sējumus. Takas izveidi atbalstīja Ļaudonas pagasta pašvaldība, finansiālu atbalstu sniedza LR Aizsardzības ministrija, tika saņemti vairāki ievērojami ziedojumi.

Sestdien, 11. novembrī Rēzeknē, pieminot Latvijas brīvības cīnītājus, aicinām vienoties tradicionālajā lāpu gājienā no pieminekļa “Vienoti Latvijai” līdz obeliskam Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem Miera ielas kapos, kur iedegsim svecītes. 16.30 dosimies lāpu gājienā no pieminekļa “Vienoti Latvijai” līdz Miera ielas kapiem(Rēzekne, Brāļu kapi) (piemineklis “Vienoti Latvijai” – Atbrīvošanas aleja – Latgales iela – Kr. Barona iela – Miera ielas kapi), kur plkst. Piemineklis „Vienoti Latvijai” (bieži dēvēts par „Latgales Māru”) ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols. Šim piemineklim ir savs sarežģīts un traģisks liktenis, kas līdzinās Latgales liktenim...

Bronzā veidota pieminekļa kompozīcija atklāj brīvības cīņu ideju pret svešām varām, tautas centienus veidot un nosargāt savu valsti – Latviju. Centrālais sievietes tēls ar krustu paceltajā rokā un uzrakstu uz pamatnes "Vienoti Latvijai" simbolizē 1920. gada janvārī no boļševiku varas atbrīvoto Latgali.

Ideja par pieminekļa izveidi pašā pilsētas sirdī radās 20. gs. 30. gados un to pauda toreizējais labklājības ministrs Vladislavs Rubulis. Viņaprāt piemineklim bija jākļūst par Latgales un Latvijas vienotības idejas iemiesojumu.

1934. gada 13. oktobrī noslēdzās pieminekļa projektu konkurss. Tajā pirmo vietu ieguva Mākslas akadēmijas studenta, ludzānieša Leona Tomašicka darbs „Māras zeme”. Pēc gada pieminekļa izveides komiteja noslēdza līgumu ar plaši pazīstamo skulptoru Kārli Jansonu, kurš iedzīvināja L. Tomašicka ideju.

Pieminekļa pamati likti 3,5 metru dziļumā, tā pamatnes garums 5,8 metri. Pamatu būvniecībai bija nepieciešami 400 maisi cementa. Kopējais pieminekļa augstums ir 11 metri. Skulpturālās grupas augstums – 5 metri, svars – 3 tonnas. Pieminekli bronzā lēja Somijā. Tur pat arī atrada rozā granītu postamentam. Piemineklis pirmo reizi svinīgi atklāts 1939. gada 7. septembrī.

Diemžēl jau 1940. gadā naktī no 5. uz 6. novembri padomju vara pieminekli noņem no postamenta. Tomēr gāztais piemineklis tika atjaunots un vēlreiz atklāts 1943. gada 22. augustā. Šoreiz piemineklis stāvēja neskarts septiņus gadus, bet 1950. gada jūnijā atkal tika gāzts.

Dažus desmitus gadu uz postamenta atradās Ļeņina piemineklis (autors O. Kalējs). 90. gadu sākumā Ļeņina piemineklis tika gāzts un 1992. gada 12. augustā piemineklis „Vienoti Latvijai” atkal ieņēma savu vietu. Latgales Māras atjaunošanu veica skulptora Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons ar Daugavpils skulptora Induļa Folkmana palīdzību.

Uz akmens atveidotas pēdas, jo 1859. gadā, ceļojot kājām no Tērbatas uz Dundagu, mūsu Dainu tēvs – Krišjānis Barons, pa ceļam iegriezies arī Smiltenē. Akmens atklāts 1985. gadā, tēlnieks O. Feldbergs.

Jakobs Lange bija baltvācu mācītājs, valodnieks, tulkotājs, publicists.

Lange dzimis 1711. gadā Kēnigsbergā (Kaļiņingradā), grāmatu tirgotāju ģimenē. Mācījies Frīdriha ģimnāzijā Kēnigsbergā un studējis Kēnigsbergas universitātē teoloģiju. Bijis skolotājs Kēnigsbergā un Pēterburgā. Kā mācītājs strādājis Ēvelē (1736-1745), Smiltenē (1745-1771), bijis arī Cēsu iecirkņa prāvests (1762-1770), Vidzemes ģenerālsuperintendants (1771-1777).

Piedalījies Bībeles sagatavošanā, izveidojis pirmo vācu-latviešu un latviešu-vācu vārdnīcu (1772-1777), kā arī dibinājis skolas un cīnījies par latviešu izglītošanu. Apbedīts 1777. gadā Smiltenē, Cērtenes kapos (Vecie kapi).

Iespēja aplūkot drosmīgā un talantīgā latviešu zemnieka – pirmā latviešu dzejnieka Ķikuļu Jēkaba piemiņas akmeni. Jēkabs bijis ne vien dzejnieks, bet arī audējs, aktīvs hernhūtietis, kuram pietika drosmes piedalīties zemnieku nemieros un savu sāpi izteikt vēstulēs.

Piemiņas plāksnes sniedz informāciju par bijušā Cēsu apriņķa pagastu iedzīvotājiem , kuri par savas zemes kopšanu un mīlēšanu zaudēja visdārgāko – dzīvību. Padomju okupācijas laikā dažādu veidu represijās cietuši vismaz 5000 vēsturiskā Cēsu apriņķa iedzīvotāji.

Vairākās piemiņas plāksnēs iekalti to 643 cilvēku vārdi, kuri gājuši bojā padomju represiju rezultātā – izsūtīti, arestēti vai nogalināti kā partizāni.

Piemiņas vieta atrodas Cēsu novada pašvaldības policijas pagalmā Pils ielā 12. Padomju okupācijas laikā čeka periodiski izmantojusi toreizējās milicijas pagalmā esošās īslaicīgās aizturēšanas kameras, lai tajās izvietotu par politiskiem noziegumiem arestētos.

Piemiņas vietu izveidoja Latvijas politiski represēto Cēsu biedrība. Mākslinieks - Dainis Andersons. Tā atklāta 2015.gada 17.jūnijā.

Atjaunotais Cēsu pulka Skolnieku rotas piemineklis atrodas laukumiņā starp Palasta ielu un Bērzaines ielu. Tas iezīmē ceļu, pa kuru 1919. gada 6. jūnijā Latvijai nozīmīgajās brīvības cīņas uz fronti devās Skolnieku rota.

Cēsu kaujas, kas norisinājās 1919. gada vasarā, kad apvienotās igauņu un latviešu karaspēka vienības sakāva Latvijas un Igaunijas valstiskuma apdraudētājus - vācu landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas, ir viena no spilgtākajām epizodēm mūsu valsts vēsturē. Uzvara šajās kaujās nostiprināja jaunās Latvijas valsts neatkarību. Igaunijā savukārt uzvaru Cēsu kaujās atzīmē kā lielākos nacionālos svētkus - Uzvaras dienu landesvēra karā. Cēsu kaujās aktīvi piedalījās arī Ziemeļlatvijas skolu jaunatne - Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota.

Pieminekli atklāja 1938. gada 26. maijā, taču 12 gadus vēlāk, kā padomju režīmam nevēlams, piemineklis tika demontēts. Atmodas laikā Skolnieku rotas piemineklis tika radīts no jauna un tika atklāts 1992. gada 11. novembrī.

Mūsdienās katru gadu 11. novembrī - Lāčplēša dienā pie pieminekļa ar svinīgu uzrunu iesākas lāpu gājiens.

Lāčplēša dienā Bauskā:plkst. 17.00 piemiņas brīdis pie pieminekļa "Par Latvijas brīvību kritušiem". Piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušajiem. Postaments uzstādīts 1929. gadā. Pieminekļa pabeigšanu uz vairākiem gadu desmitiem aizkavēja komunistiskais režīms. 1992. gadā tēlnieks A. Jansons pēc sava tēva tēlnieka K. Jansona sākotnējā pieminekļa meta izgatavoja un uzstādija bronzas Zemgaļu cīnītāju.

Piemineklis uzstādīts 2014.gada augustā Bauskā, Saules dārzā, Plūdoņa ielā. Tā autors ir Ģirts Burvis. Pieminekļa izgatavošanā ir izmantoti dažādu metālu sakausējumi, kas saules gaismā rada interesantu vizuālo efektu. Piemineklis ir veidots kā lapa, no kuras iznāk paša dzejnieka figūra, "uz saulaino tāli" izlido gulbji, tajā lasāmi dzejas fragmenti.

11.novembrī Lāčplēša diena plkst. 17.30 piemiņas brīdis pie pieminekļa „Koklētājs”. Piemineklis brīvības cīnītāju piemiņai „Koklētājs". 20. gs. trīsdesmito gadu beigās Talsu pilsētas pašpārvalde pasūtīja tēlniekam Kārlim Zemdegam (1894-1963) izgatavot pieminekli. 1938. gadā tēlnieks izgatavo ģipša modeli "Koklētājam", un Leču kalniņā tika ierakta kapsula ar vēstījumu nākošajām paaudzēm par pieminekļa tapšanas vēsturi. Sešdesmitajos gados, sagatavojot Leču kalniņā vietu 1905.-1907. gada revolūcijas dalībniekiem veltīta pieminekļa uzstādīšanai, kapsula nejauši tiek izrakta. Pēc tēlnieka Kārļa Zemdegas nāves Inas un Māras Zemdegu sargātais Koklētājs atrodās Rīgā, mākslinieka darbnīcā Astras ielā. Darbnīcu nododa Mākslas akadēmijas pārziņā un 1982. gadā, ar toreizējās Talsu muzeja direktores Annas Rasas palīdzību, Koklētājs atrod ceļu uz Talsiem. Modelis tika novietots Voldemāra Ozoliņa vadītajā apvienības “Lauktehnika” izstāžu paviljonā. Astoņdesmito gadu beigās toreizējais rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Lauris Kārkliņš sniedza organizatorisku palīdzību pieminekļa akmens grūtajā ceļā no pārpurvotā Ģipkas mežu nostūra līdz Talsu pilsētai. Visu notikumu līdzzinātāja un tālāk virzītāja, Talsu rajona kultūras nodaļas vadītāja Dzintra Eglīte pat visnecerīgākos brīžos saglabāja ticību pieminekļa atdzimšanai Talsos. Jauns, virzošs pavērsiens pieminekļa tapšanas ceļā ir darbu organizācijas komisijas izveide. Tad arī tēlnieks Vilnis Titāns sāk Koklētāja izkalšanu akmenī lauksaimniecības tehnikas muzeja “Kalēji”. Piemineklis atklāts 1996. gada 16.novembrī, un ceremonijā piedalījās arī toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Koklētāja atdzimšanas gaita bijusi garš, grūts, bet arī gaismas apspīdēts ceļš.

K. F. Amenda (1771-1836) bijis mācītājs, vijolnieks un slavenā komponista Ludviga van Bēthovena tuvs draugs. Viņš dzīvojis Talsu mācītājmuižā, kur šobrīd iekārtota viņa piemiņas istaba un kuras teritorijā atrodas K. F. Amendas kapavieta. Fakts par L. van Bēthovena draudzību ar Talsu mācītāju ir unikāls ne vien Latvijas, bet arī visas pasaules mūzikas kultūrā. Talsi ir vienīgā vieta Latvijā, uz kurieni no Vīnes ceļojušas izcilā vācu komponista vēstules. K. F. Amenda bija pats pirmais, kuram L. van Bēthovens vēstulē uzticēja savu lielāko sāpi - dzirdes pasliktināšanos. K. F. Amenda bija tas, kuram noslēgtais, ļoti vientuļais komponists veltījis visdziļākos un sirsnīgākos pateicības vārdus, kādus nav saņēmis neviens cits no viņa draugiem. Neapstrīdams ir arī fakts, ka K. F. Amenda ir bijis lielisks vijolnieks. Viņš ne vien sniedzis koncertus Rīgā un dažādās Rietumeiropas pilsētās, bet bijis arī V. A. Mocarta bērnu mūzikas skolotājs un tieši ar savu vijoļspēli iekarojis Bēthovena sirdi.

Jūrmalas parkā, Kūrmājas prospekta galā, atrodas 1977. gadā uzstādītais piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem - skumjās mūžam gaidošas, sērojošas sievietes tēls, kas, pacēlusi roku virs acīm un veras tālu apvārsnī, simbolizējot visas mātes, sievas, līgavas, māsas un mīļotās, kuru vīrieši nav atgriezušies no jūras brauciena un palikuši dzelmē.

Piemiņas memoriāls atrodas starp Pērnavas un Viļņu ielas. Piemiņas memoriāls uzbūvēts 1986.gadā. Tas veltīts no jūras nepārnākušajiem jūrniekiem un 2.pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem – to veido sievietes mātes tēls, kas uz pleciem tur mazu bērniņu. Memoriālu veidojusi tēlniece Leja Novožeņeca un arhitekts Jānis Pētersons.

Dobeles atbrīvošanas piemineklis veltīts Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Tēlnieks Kārlis Zemdega Dobeles atbrīvošanas pieminekli veidoja kā divfigūru kompozīciju, kur senlatviešu karavīrs ir tautas spēka simbols, bet tautumeita - Dzimtenes tēls - pauž garīgās skaidrības ideālu.

Ideja veidot Dobelē pieminekli tika izvirzīta 1924.gadā, taču darbu pie pieminekļa K.Zemdega uzsāka tikai desmit gadus vēlāk, 1934.gadā. Piemineklis tika kalts no 44 tonnu smaga Somijas granīta bluķa, kopā ar pamatni piemineklis sasniedza 4,5 m augstumu. Pieminekļa svinīga atklāšana notika 1940.gada 9.jūnijā tagadējā padomju karavīru kapu pieminekļa vietā, Brīvības ielā, kur Dobeles atbrīvošanas piemineklis stāvēja līdz 1950.gadam, kad pēc padomju iestāžu rīkojuma tas tika uzspridzināts.

Sākoties nacionālās atmodas laikam un pateicoties K.Zemdegas veidotā pieminekļa atjaunošanas iniciatoru - Latvijas Kultūras fonda Dobeles nodaļas - neatlaidīgajām aktivitātēm, 1988.gada 21.jūlijā Latvijas Komunistiskās partijas Dobeles rajona komitejas birojs un Dobeles rajona Tautas deputātu padomes izpldkomiteja pieņēma lēmumu atbalstīt Dobeles darba kolektīvu un iedzīvotāju ierosmi atjaunot Staļina kulta laikā iznīcināto pieminekli. Vienlaikus tika izveidots Pieminekļa atjaunošanas fonds, kurā ieskaitītie uzņēmumu, organizāciju un privātpersonu ziedojumi tika izlietoti K.Zemdegas pieminekļa atjaunošanai un uzstādīšanai laukumā iepretim Dobeles pilsdrupām. Šī vieta tika izraudzīta, ņemot vērā iedzīvotāju aptaujas rezultātus.

Atjaunoto pieminekli veidoja tēlniece Inta Berga un akmeņkalis Libērijs Peļņa. Šoreiz granīta akmens tika atvests no Zaporožjes Ukrainā.

Piemineklis tika atjaunots par dobelnieku ziedojumiem un otrreiz svinīgi atklāts 1996. gadā.

Vēstures avoti liek domāt, ka te jau 1000 gadus p.m.ē. atradusies Dobeles senāko iedzīvotāju - zemgaļu apmetne. Piemiņas akmens atklāts 1989.gadā, tā autors ir Mārtiņš Zaurs. Akmenī iecirsti vārdi: "Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi." un "Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te." V.Plūdonis.

Zināms, ka Bērzes upes labajā krastā, senās pilsētas ielokā bijusi uzcelta zemgaļu koka pils. Tā aizņēmusi vēlākās viduslaiku pils teritorijas ziemeļudaļu. 1254.gada Zemgales dalīšanas aktā starp Rīgas arhibīskapu Albertu, Rīgas domkapitulu un Livonijas ordeni pili īpašumā ieguva Livonijas ordenis, lai gan tajā vēl saimniekoja zemgaļi. 1279.gadā aizsākās ordeņa bruņinieku regulārie uzbrukumi Dobelei, vairākas reizes nodedzinot senpilsētu. Beidzot 1289.gadā zemgaļi pili nodedzināja un devās uz Rakti un Lietuvu.

Dobeles senpilsēta ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.

Piemiņas zīme uzstādīta vietā, kur 1905.gada 17.decembrī soda ekspedīcija par iesaistīšanos revolucionārajos notikumos nošāva Dobeles skolotāju Oto Feldmani, Dobeles zēnu privātskolas dibinātāju. Skolotājs apglabāts Dobeles kapsētā. Tur viņam uzstādīts piemineklis.