Memoriālie objekti

Svecīšu vakars 2023. gadā 7. oktobrī pk.17:00

Kapusvētki 2023. gadā 2. septembrī plkst. 13:00

Svecīšu vakars 2022. gadā 1. oktobrī pk.17:00 Kapusvētki 2022. gadā 3. septembrī plkst. 13:00 Svecīšu vakars 2021. gadā 2. oktobrī pk.17:00

Galvenā ieeja kapsētā ir pretī rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa atdusas vietai, uz kuru ved 45 granīta pakāpieni. Kapsēta iedalās četrās daļās -

• zemnieku kapu daļas centrālajā vietā ir ievērojamā latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa (1863.-1908.) kaps. Kapa pieminekļa autors ir tēlnieks Burhards Dzenis. Piemineklis veidots no somu granīta un Braku laukakmens, uzstādīts 1923.gadā. Te ir ērglēniešu dzimtu apbedījumi, pie kuriem pieder Meņģeļu Jurjāni , te apglabāti ievērojami Ērgļu novada ļaudis: dzejnieks Jānis Grots (1901.-1968.), skolotājs Uldis Blaus (1917.-1989.), mākslinieks Ādolfs Lielais ( 1918.-1992.), u.c.

Kapusvētki 2023. gadā 15. jūlijā plkst. 15:00

Kapusvētki 2022.gadā 16. jūlijā plkst. 15:00 Kapusvētki 2021.gadā 17. jūlijā plkst. 14.00 — Kapusvētki Rundēnu kapos; 2007. g. novadpētnieka Jāņa Aļņa vadītās entuziastu grupas veidots koka tēlu ansamblis pašā Rundēnu ciema centrā. Pēc pieteikuma.

Mūziķis, dzejnieks un aktieris Mārtiņs Freimanis (1977 – 2011) dzimis un audzis Aizputē, kā arī skolas gaitas aizvadījis Aizputes vidusskolā. M. Freimaņa atdusas vieta un tēlnieka Ulda Zariņa veidotais piemiņas akmens apskatāms Misiņkalna kapos.

Tēlnieks Kārlis Alainis 2014. gadā Starptautiskā čuguna mākslas simpozijā Aizputē izveidoja un atlēja piemiņas plāksni mūžībā aizgājušajam mūziķim, dzejniekam un aktierim Mārtiņam Freimanim (1977 – 2011). Piemiņas zīme piestiprinātā pie mūziķa bērnības mājas.

Piemineklis skolotājam un 1905. gada vienam no galvenajiem nemieru organizētājiem, revolucionāram Jurim Zingbegam (1875 – 1906), atklāts 1926. gadā J. Zingberga nāves vietā, ceļa malā uz Rokaižu muižu.

Jura Zingberga soda vietai ceļa pretējā pusē bijusi krogus ēka, kurā 1846. gadā dzimis folklorists Fricis Brīvzemnieks (Treilands). Viņa tēvs bijis seglinieks un kādu laiku rentējis no barona Rokaižu krogu. Piemiņas akmens dzejniekam, folkloristam Fricim Brīvzemniekam (1846 – 1907) atklāts 1982. gadā.

Piemineklis atrodas Ventmalā, netālu no Livonijas ordeņa pils. Autors M. Polis. Skulptūra atlieta bronzā Vācijā.

Tā „novēro” Ventspils ostas darbību, kā arī katru kuģi, kas pa jūras vārtiem iepeld Ventspils ostā. Populāra pilsētas viesu fotografēšanās vieta.

Akmeņu iela ir senākā bruģētā iela Ventspilī un tā virzās gar Vecpilsētas laukumu, kas līdz 20. gs. 30. gadu beigām bija apbūvēts. Tagad šeit stāv tēlnieka Jāņa Zariņa veidotais piemineklis (1954) Jānim Fabriciusam (1877–1929), leģendāram padomju Sarkanās armijas latviešu strēlnieku divīziju komandierim, mūsu novadniekam, kurš dzimis Ventspils novada Zlēku pagastā.

Ar tēlnieka Ģirts Burvja veidoto piemiņas zīmi „Cerību bura” iezīmēta vieta no kurienes laikā posmā no 1944. gada rudens līdz 1945.gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās PSRS okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un tāpat padomju armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu kā vienīgo iespējamo nokļūt neitrālajā Zviedrijā. Bēgļu laivu ceļamērķis bija Latvijai vistuvākā Zviedrijas teritorijas daļa - Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

Piemiņas zīme realizēta kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru. Tajā pamanāmā plaisa ir šķiršanās dramatisma, pārvaramo grūtību un sāpju simbols mūsu tautas daļai svešumā.

Pārdzīvoto karu, mēra un posta gadu notikumi tautas atmiņā dzīvo ilgi. Viens no šādiem atmiņu un leģendu avotiem ir Lielais Mēris, kas plosījās no 1710. — 1711.gadam. Par šīs sērgas posta darbiem Latvijā atrodami savdabīgi liecinieki — mēra akmeņi. Plašāk pazīstamie ir Mazirbes mēra akmeņi — Latvijas medicīnas pieminekļi — ar latīņu valodā iekaltiem vēstījumiem par laiku, par notikumiem lībiešu zemē un vēsturiskām personām.

Mazirbes mēra akmeņos iekaltās rakstu zīmes ir saistījušas vēsturnieku interesi jau 19.gadsimta beigās, šai laikā Mazirbes vēsturi sāk pētīt Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis valodnieks Sjergens un Kalmeijers. Pētījumi liecina, ka ir bijuši četri mēra akmeņi, taču laika gaitā viens no akmeņiem ir pazudis, izziņu avotos norādes par akmens atrašanās vietu nav, it kā iemūrēts mācītājmuižas saimniecības ēkas pamatos.

Vienīgajā Raiņa muzejā Latgalē iepazīsti vidi, kādā dzejnieks pavadīja ģimnāzijas un universitātes brīvlaikus, un uzzini stāstus par Raiņa pirmajām mīlestības jūtām. Savukārt Andreja Paulāna rekonstruētajā darbnīcā–ceplī un izstāžu zālē aplūko krāšņo Latgales keramikas kolekciju.

Klusā lauku nostūrī, nelielās Jašas upītes krastā muzejs izvietojies Jasmuižas muižas ēkās. Tās kopā ar Latgales keramikas vecmeistara Andreja Paulāna 1999. gadā rekonstruēto darbnīcu-cepli un gandrīz trīs hektārus lielo parku veido kompleksu, kas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.

“Jasmuiža” ir viens no Raiņa un Aspazijas muzejiem, un starp citiem dzejnieka piemiņai veltītajiem muzejiem īpašs ar to, ka tā ir viņa “jaunu dienu zeme”. Šeit no 1883. gada līdz 1891. gadam topošais dzejnieks pavadīja savus ģimnāzijas un universitātes brīvlaikus, jo šai laikā muižu nomāja un tajā saimniekoja Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns.

“Jasmuiža” ir jaunības romantikai un mīlestībai veltīts muzejs, jo tieši šeit Rainis izjutis pirmās apzinātās romantiskās jūtas. To objekts bija kalpone Tekla, kuru viņš regulāri pieminējis savā dienasgrāmatā, piemēram: “Teklīte bija ienākusi, mīlīga, kairinoša, es nekā (..) Nu es manu drusciņ spēka, nožēloju, ka ar Teklīti nekā nedarīju, un tik, kad viņa aizgāja, fantazēju.”

Raiņa muzeja “Jasmuiža” muižas pārvaldnieka mājā iekārtota ekspozīcija par dzejnieka ģimnāzijas un studiju gadiem. Muižas govju kūtī ir izveidota izstāžu zāle, kur aplūkojama plaša Latgales keramikas izstāde. Tajā eksponēti vairāk nekā 200 novada podnieku darinātie saimniecības trauki un dekoratīvā keramika, bet Andreja Paulāna darbnīcā-ceplī iespējams iepazīties ar vidi, kādā dzīvojuši un strādājuši Latgales keramiķi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā.

Muzejā notiek sezonas atklāšanas sarīkojumi, keramikas cepļa kurināšanas un atvēršanas pasākumi, ikgadējie Dzejas dienu sarīkojumi, regulāri tiek eksponētas izstādes, kas atklāj tautas amatniecības sasniegumus un Raiņa atstātā mantojuma aktualitāti mūsdienās.

Viesītes Brīvības piemineklis ir brīvības, neatkarības un piemiņas simbols 1919. gada Viesītes aizstāvju cīņai pret bermontiešiem. Atklāts 1935. gadā. „Brīvība – tautas dzīvība” – šie vārdi iekalti piemineklī. Pieminekļa meta autors ir tēlnieks V. Jākobsons, somu granītā to izkalis akmeņkalis V. Treij

Andreja Upīša memoriālajā mājā satiekas rakstnieka garīgā un fiziskā darba augļi. Apmeklē Andreja Upīša stādītā dārza ieskauto muzeju un uzzini stāstus ne tikai par pašu Upīti, bet arī apkārtni, kas iedvesmojusi rakstnieku viņa pazīstamākajiem darbiem.

1908. gadā pēc Upīša paša plāna tika uzbūvēta māja, kurā rakstnieks dzīvojis no 1908. līdz 1915. gadam. Skrīveros pavadīto laiku līdz Pirmā pasaules kara sākumam Upīts nosauca par “mierīgāko” savā mūžā. 1917. gadā māju nodedzināja vācu armija.

1909. gada vasarā uz pirmās mājas pamatiem pēc Upīša zīmējumiem sāka celt tagadējo muzeja ēku. Upīts pats skicēja logu aizvirtņus, parādes durvis, piedalījās tās celtniecībā. Līdzekļus mājas atjaunošanai rakstnieks ieguva no romāna “Ziemeļa vējš” honorāra.

1910. gadā Upīts savu māju uzdāvina valstij, un tajā tiek iekārtots muzejs. Memoriālā ekspozīcija aptver rakstnieka dzīvi un literāro darbību 20. gadsimta sākumā un 20.–30. gados. Tieši Skrīveros līdz Otrajam pasaules karam tapuši rakstnieka nozīmīgākie darbi un tulkojumi.

Viens no lielākajiem muzeja dārgumiem ir paša rakstnieka stādītais dārzs. Lazdu, liepu, ozolu, sudrabvītolu, valriekstu, citu koku un krūmu stādus Upīts īpaši izmeklējis un vedis no dažādām vietām. Katram Upīša stādītajam kokam ir sava “biogrāfija”. Arī šobrīd Upīša dārzs nesnauž pamests aizmirstībā – te notiek koncerti un sarunas, skolēni aicināti iepazīt dārzu muzejpedagoģiskās nodarbībās.

Skrīveru memoriālais komplekss iemieso rakstnieka pietāti pret garīgu un fizisku darbu un atspoguļo rakstnieka personības izaugsmi no vienkārša ganu zēna līdz talantīgam rakstniekam un intelektuālim.

Piemineklis HAČKARS veltīts 20. gadsimtā Turcijā notikušā Armēņu genocīda 75. gadadienas atcerei un 1988. gada 7. decembrī Armēnijā Spitakas zemestrīcē bojāgājušo piemiņai. Atklāts 1990. gada 24. aprīlī Rīgā, Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 8.

2001. gadā piemineklis ieguva jaunu arhitektonisko veidolu un kļuva Hačkars-Memoriāls, kas veltīts 1700. gadskārtai, kopš kristietība Armēnijā tika atzīta par valsts reliģiju, kā arī Rīgas pilsētas 800 gadu jubilejai. 2001. gada 26. augustā to iesvētīja arhibīskaps Navasards Kčojans.

2002. gadā Armēņu Apustuliskā Baznīca armēņu genocīda upurus iecēla svēto kārtā, un Hačkars-Memoriāls kļuva par Svētnīcu visiem armēņiem un kristiešiem.

Hačkars-Memoriāla projekta autors ir Spartaks Ter-Avetisjans, kurš arī finansēja būvniecības izmaksas un transportēšanu no Armēnijas. Projektu atbalstītja Rafi Haradžanjans, Gagiks Sarkisjans un Arams Avetisjans.

Hačkars-Memoriālā izmantotie akmeņi ir atvesti no Armēnijas un Irānas: Hačkars - sarkanais tufs - no Bagramjana rajona Armēnijā. Hačkara aizmugures siena ar Lielo un Mazo Araratu - sarkanais travertīns -no Irānas.

Hačkara autors - tēlnieks Samvels Muradjans (Armēnija, 1990) Hačkara aizmugurējas daļas bareljefa autors - tēlnieks Rafaels Danieljancs (Igaunija, 2001) Ainavu arhitekte - Inese Grundule (Latvija, 2001) Projektu finansiāli atbalstīja armēņu draugs Sols N. Bukingolts.

Piemineklis - pieci plēsta akmens tēli, personificē trīs paaudzes, kuras kļuva par represiju upuriem. Tas tika ievietots zāliena aplī uz mākslīgi radīta pakalna fona. Visapkārt piemineklim - akmeņiem bruģēts ceļš, ko papildina no dzelzceļa gulšņiem veidoti soli. Pieminekļa priekšplānā novietots granīta akmens, kas pilda ziedu altāra lomu. Tajā iekalts teksts: „Komunistiskā terora upuru piemiņai”. Pieminekļa pirmo kārtu 2001.gada 14.jūnijā svinīgi atklāja Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga. Lai pilnībā īstenotos autoru iecere, bija jāgaida 11 gadi. Tagad pieminekļa Putenī kompozīcijas centrā novietotā skulptūru grupa papildināta ar gulošiem akmeņiem, kuros iegravēti izsūtījumu vietu nosaukumi (Vorkuta, Omska, Vjatlags, Karaganda u.c.). Pie katra no akmeņiem iestrādāts nakts izgaismojums. Zālājs aizstāts ar matētas virsmas granīta seguma laukumu. Tā malās - nelielas „cerību salas” ar zemu, vasarā ziedošu ziedu klājumu. Atjaunots bruģis un soli. Vilkaines ielas - alejas kreisajā malā izvietoti stikla paneļi, kas veido memoriālo sienu, kurā latviešu, krievu un angļu valodā apkopota informācija par okupācijas laikā izsūtīto skaitu un izsūtījumu, nometņu un ieslodzījumu vietām bijušās PSRS teritorijā.

Piemineklis un tam pieguļošie objekti - Torņakalna dzelzceļa stacijas ēka, dzelzceļa sliedes, vēsturiskais vagons un piemiņas akmens 1941 iekļaujas vienotā memoriālā. Katrs no tiem atgādina kādu šķautni no traģisko notikumu kopuma.

Rīgas geto muzejs tika atklāts 2010.gadā. Tas atrodas Maskavas forštatē — pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Nelieli koka nami, ar novecojušu, taču visai elegantu kokgriezumu, bruģētas līkumainas ieliņas un neatkārojama atmosfēra — tādi ir kvartāli, kuros kādreiz dzīvoja krievu tirgotāji un ebreji. Šobrīd uz šejieni bieži brauc cilvēki, kuri meklē savu senču kādreizējās dzīvesvietas. Rīgas geto teritorija ir unikāla — 60 gadu laikā tā praktiski nav mainījusies.

Muzeja ēka celta 19. gadsimta otrajā pusē, pirms kara tajā atradās noliktavas un zirgu stallis. Zeme muzeja teritorijā izlikta ar akmeņiem no geto ielām. Šeit atrodas memoriālā siena ar stendiem, kuros minēti vairāk nekā 70 tūkstošu Latvijas ebreju vārdi, kuri kļuva par holokausta upuriem, un ap 25 tūkstoši citu Eiropas valstu ebreji vārdi, kurus deportēja uz šejieni, lai iznīcinātu.

Muzejā pastāvīgi darbojas vairākas izstādes. Tās stāsta ne vien par Latvijas ebreju traģēdiju Otrā pasaules kara gados, bet arī par viņu pirmskara dzīvi, reliģiskajām tradīcijām, ieguldījumu cīņā par Latvijas neatkarību, nozīmi izglītībā un kultūrā. Šeit arī uzstādīti vairāki memoriālie objekti.

Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeju dibinājusi reliģiskā biedrība "Šamir" ar Rīgas domes atbalstu. Šai vietai jākļūst atgādinājumam ne vien par briesmīgajiem notikumiem, kuri nekad nedrīkst atkārtoties, bet arī par izglītības un kultūras centru, tolerances un savstarpējās cieņas avotu. Tas nav nāves muzejs. Tas ir dzīvības muzejs.

Krišjānis Barons (dzimis 1835. gada 31. oktobrī Struteles muižā, miris 1923. gada 8. martā Rīgā), pazīstams arī kā Dainu tēvs, bija latviešu folklorists, rakstnieks un publicists. Viens no jaunlatviešu kustības pārstāvjiem.

2004. gadā atzīts par visu laiku ievērojamāko Latvijas personību. Trešās atmodas priekšvēstneši sabiedrības liberalizācijas apstākļos bija nacionālās pašapziņas celšanās, kas izpaudās Krišjāņa Barona pieminekļa un Dainu kalna ierīkošanā Siguldā, kā arī Krišjāņa Barona pieminekļa uzstādīšanā Rīgā. Pēc Latvijas Radošo savienību iniciatīvas notika daudzi nacionālo pašapziņu mobilizējoši pasākumi, kuros sabiedrība guva atbalsi savām neatkarības domām, un vēsturisko personu godināšanā atrada atbalsi savu centienu paušanai. Rakstnieku savienība bija koordinētājs un aktīvs procesa virzītājs, taču pieminekļa tapšana notika vēl padomju režīmam ierastajā kārtībā un bez plašas sabiedrības līdzdalības procesā. Kā sirmsenu totēmu no aizmirstības izcērtot, tēlniece Lea Davidova-Medene veidojusi šo lakonisko tēlu gaišpelēkā granītā. Arhitekts Gunārs Asaris 4,3 metrus augsto pieminekli veiksmīgi novietojis Vērmanes parka celiņu krustojumā. Tā priekšā – puķu dobe. Piemineklis lieliski izceļas uz parka koku fona.