Baznīcas

Ja nav norādīts savādāk, Luterāņu baznīcā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta kopš 1816. gada Baznīcas gada pēdējā svētdienā – svētdienā pirms pirmās Adventes (2018. gadā - 25. Novembris).

19. gs. 50. gados vai iespējams pat vēl agrāk pašreizējās I. Siņicina ielas rajonā aiz pilsētas robežas tika likts pamatakmens Režicas kapu kopienai.

Sākums visam bija kapi, kuros kā pirmā tika apbedīta slavenā Režicas tirgoņa Lūka Masļeņņikova–Manonī 1859. gada 20. aprīlī mirusī meitiņa. Viņas kapavieta un piemineklis saglabājušies līdz pat mūsdienām.

Jau tad pie kapsētas darbojās baznīca, kas atradās samērā nabadzīgā namā. Lūgšanu nams tika uzbūvēts 1895. gadā, bet 1906. gadā tas ievērojami pārbūvēts, uzceļot zvanu torni ar trim zvaniem un ēka ieguva mūsdienu izskatu.

Īpašs lūgšanu nama lepnums ir tā zvani. Tie lieti 1905. gadā A. S. Lavrova biedrībā Gatčinā. Viens no tiem sver 4832 kg un ir lielākais Latvijā. Šī zvana mēle vien ir 200 kg smaga.

19. un 20. gs. mijā pie lūgšanu nama izveidojās vecticībnieku komplekss. 1911. gadā tajā bija lūgšanu nams ar zvanu torni un lieveņiem, nabagmāju, mājām ekonomam un skolotājam, kompleksā ietilpa arī virkne saimniecības ēku.

Rēzeknes Vecticībnieku kapu draudzes telpās atvērts muzejs, kas atklāj Latgales vecticībnieku ikdienu un viņu dzīvesveidu. Viena no muzeja telpām atvēlēta baznīcas dzīves atspoguļošanai, citā – savākti etnogrāfiska rakstura priekšmeti. Muzeju iespējams apmeklēt, iepriekš vienojoties par apmeklējuma laiku.

Par vēlmi apmeklēt lūgšanu namu jāpaziņo pa tālruni 646-25471. Lūgšanu nama kioskā var iegādāties kristīgo literatūru, sveces, atklātnīšu komplektus ar vecticībnieku namu attēliem Latgalē, kalendārus, grāmatas par Rēzeknes un vecticībniecības vēsturi.

Senākā saglabājusies celtne Bauskas vecpilsētas daļā ir kādreiz vācu draudzei celtā Sv.Gara luterāņu baznīca. Tā celta 1591.-1594.gadā, sākotnēji bez torņa, bet ar skaistu ornamentālām joslām rotātu fasāžu apmetumu. Tornis piebūvēts rietumu galā tikai 1614.gadā, bet 1623.gadā tas ieguva skaistu noslēgumu ar kupolu un smaili. 1813.gadā gan torņa smaili nācās nojaukt, jo to bija sabojājis zibens spēriens. Visā savā garajā mūžā Bauskas Sv.Gara baznīca saudzīgi glabājusi liecības par pilsētas vēsturi un pilsētniekiem un sakrājusi izcilu mākslas pieminekļu – dāvinājumu un piemiņas zīmju kolekciju. Baznīcas altāris darināts 1699.gadā, bet savu patreizējo izskatu tas ieguvis 1861.gadā pēc pārbūves, ko veica pazīstamais Jelgavas mākslinieks J.Dērings. Kanceli (1762.g.) un ērģeļu prospektu (1766.g.) baznīcai dāvināja Krievijas senators N.fon Korfs. Draudzes soli darināti 17.gs.vidū un 18.gs.sākumā. Vienā no solu galiem redzams krāsains kokgriezums - senākais Bauskas ģerboņa attēlojums (1640.g.) ar zelta lauvu sarkanā vairogā. Altāra daļā novietoti trīs grezni baroka un rokoko stila privātsoli. Gar dievnama sienām sarindotas deviņas 16.gs.beigu – 17.gs. kapaplāksnes, starp tām arī unikāli memoriālās tēlniecības pieminekļi. Epitāfija pie baznīcas dienvidu sienas uzstādīta par piemiņu Bauskas tiesas fogtam J.Henningam 1677.gadā. To gleznojis Bauskas mākslinieks D.fon Ceics, kas arī pats ieņēmis cienījamus amatus – bijis gan eltermanis, gan tiesas fogts un pat birģermeistars. Pie pretējās sienas tikai nesen atgriezusies epitāfija citam Bauskas birģermeistaram – K.J.Reimersam (1757.g.).

Skaistkalnes katoļu baznīca un kapenes. Baznīcu 1692. gadā uzcēla Jezuītu ordenis un iekārtoja tolaik Latvijai vēl neparastā barokālā greznībā. Dievnams saglabājis izcilu mākslas pieminekļu kolekciju un grezno vēsturisko interjeru, kas lielākoties veidots baznīcas celšanas laikā. Skaistkalnes katoļu baznīca ir nozīmīgākais katoļticības centrs Zemgalē un otra Latvijā populārākā svētceļojumu vieta pēc Aglonas. Baznīcas lepnums ir 18.gs. vidū tapusī altārglezna - brīnumdarītāja „Marijas pasludināšana” sānu altārī. Kopš 2001. gada baznīcā kalpo Paulīniešu mūku ordenis. Mūki vada ekskursijas baznīcā, stāsta par tās vēsturi, garīdznieka tērpu. Iespējams ielūkoties baznīcas pagrabos esošajās dižciltīgo un garīdznieku kapenēs. Blakus baznīcai atrodas kādreizējā, šobrīd neatjaunotā klostera ēka, kuras celtniecība uzsākta reizē ar baznīcu, bet pabeigta tikai 19.gs.

Sv. Georgija Bauskas pareizticīgo baznīca celta 1881. gadā pēc izcilā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta. 2009. gadā savā vietā no jauna uzstādīts oriģinālais 19.gs. beigu ikonostass, kas ilgstoši tika uzskatīts par zudušu

Saldus Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca ir Saldus vecākā celtne. Pirmā mūra baznīca Saldū šai vietā uzcelta 1614.-1615. gadā par hercoga Vilhelma līdzekļiem. Tagadējā baznīca celta 1737. g., bet 19.gs. beigās pārbūvēta pēc V. Neimaņa projekta. Baznīcā atrodas unikāli mākslas pieminekļi - Liepājas meistara K.A. Hermaņa būvētās ērģeles, manierisma stila kancele, 19. gs. 2. pusē būvētais altāris ar meistara J. Dēringa altārgleznu u.c. Saldus baznīcu savās gleznās 19. un 20. gs. mijā attēlojis mākslinieks Janis Rozentāls. Īpaši ievērojama ir viņa diplomdarba glezna „Pēc dievkalpojuma".

Kad 1930. gadā Saldū izveidojās otra evaņģēliski luteriskā draudze, tai bija nepieciešama sava baznīca. Saldus un apkārtnes turīgāko mājas saimnieki, rūpīgi ķērās pie jaunas baznīcas celtniecības, ziedojot tai līdzekļus, būvmateriālus, transportu un darbaspēku. Tā uzcelta 1934. gadā pēc arhitekta P. Dreimaņa projekta. Ēkas arhitektūrā izmantotas gotikas un romānikas formas. Altārgleznu "Jēzus Kristus svētī labības laukus" gleznojis E. Dolmanis. 1995. gadā draudzei piešķirts Mārtiņa Lutera vārds.

Jau 1461. gadā minēts, ka Saldū pastāvējusi Romas katoļu baznīca. Taču draudze veidojusies un dibināta ap 1923.gadu. Draudze jau divreiz - 1940. un 1947.gadā - neveiksmīgi mēģinājusi uzcelt Saldū katoļu baznīcu. Ar trešo mēģinājumu tas beidzot ir izdevies. Jaunās Saldus Sv. Pētera un Pāvila baznīcas celtniecība aizsākās 1999.gada rudenī. Projektu izstrādājis Saldus arhitekts Aigars Andersons. Baznīca celta par Latvijā un ārvalstīs savāktiem ziedojumiem. Arī draudzes locekļi ieguldījuši daudz darba un līdzekļu, lai baznīcu uzceltu. Baznīcas celtniecība un labiekārtošana pabeigta 2008.gadā. Pašlaik Saldus draudzē ir 2000 draudzes locekļu, tajā kalpo prāvests Andrejs Mediņš. Šī baznīca vienmēr atvērta apskatei. Šeit regulāri apskatāmas dažādas izstādes.

1897.g. likts pamatakmens Saldus pareizticīgo baznīcas ēku būvei. Pareizticīgo draudze nostiprinājās un paplašinājās Krievijas valdīšanas laikā līdz pirmajam pasaules karam. Baznīcā skatāmas interesantas 19.gs. ikonas "Kristus augšāmcelšanās, "Kristus valdnieks", "Kazaņas Dievmāte". Otrā pasaules kara gados šāviņš baznīcai noārdīja zvanu torni. Tas gan ir atjaunots, bet ne vairs tā sākotnējā veidolā. Blakus baznīcai atrodas mācītājmāja (19.gs. beigas), kas celta pareizticīgo mācītājmāju būvniecībai neraksturīgā stilā - no koka, t.s. vasarnīcu stilā - ar lielām jumta pārkarēm, rotātiem spāru galiem un koka mežģīnēm zelmenī.

Saldus baptistu draudze dibināta jau 1870. gadā. Lūgšanu nama celtniecībai nepieciešamo zemi ir dāvinājis E. Vecmanis, bet būvdarbus vadījis Fricis Kronlīns. Skrundas ielā 12a tika uzcelta divstāvu koka ēka un kā lūgšanu nams iesvētīta 1883. gadā.

Par baznīcas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1567., jo šajā gadā Skrundas baznīca pirmoreiz minēta vēstures dokumentos. No literatūras avotiem iegūtā informācija liecina, ka Skrundā baznīca un kapi pastāv jau no reformācijas laika. 1711. gadā baznīcu līdz ar pili nopostīja zviedru karaspēks. Pēc tam uzcēla nelielu koka baznīcu mācītāja muižā un 1750. gadā uzsāka nopostītās baznīcas atjaunošanu. Mācītāja Frīdriha fon Boningena laikā 1899. gadā baznīcas tornī uzvilka jaunu zvanu, kas kalpo vēl tagad. Pirmā Pasaules kara laikā baznīcu stipri izpostīja, tajā ierīkoja zirgu stalli. Ādolfa Grota laikā baznīcā iebūvēja ērģeles un altārgleznu. Skrundas baznīcas ērģeles 1868. gadā būvēja K.A.Hermanis Liepājā, bet 1999. gadā tās restaurēja Ugāles ērģeļbūvniecības darbnīcas meistari. Pirms kara Skrundas draudze tika uzskatīta par vienu no lielākajām draudzēm Kurzemē. 1944. gadā vācieši uzspridzināja baznīcas torni, jo uzskatīja, ka tas esot kā orientieris krievu armijai. 1995. gadā Skrundas luterāņu baznīcu atrestaurēja pilnībā. Baznīcā redzama F. Špēra altārglezna "Kristus pie krusta".

Katoļu dievnams ar diviem torņiem un velvētiem griestiem, celts 1756. gadā Ventas krastā. Baznīcā apskatāmi mākslinieciski vērtīgi biktssoli un 18. gs. beigās būvētas ērģeles. Dievnama pagrabā atrodas divu pēdējo Piltenes bīskapu šķirsti. Baznīcā strādājis kardināls Juliāns Vaivods.

1651. gada 28. februārī Durbē iesvētīja jauno mūra baznīcu ar slaidu torni, kuras celtniecību finansiāli atbalstīja Kurzemes hercogs. Vēlāk baznīcu pārbūvēja un paplašināja, tās slaido torni pārbūvēja daudz zemāku un masīvāku. Baznīcas kopējā kompozīcija ir uzskatāms piemērs XVII gadsimta luterāņu sakrālās arhitektūras tendencei sapludināt draudzes un altāra telpas vienotā koptelpā. Kontrforsi pie celtnes ārējām sienām norāda uz gotiskās tradīcijas noturību Ziemeļeiropas arhitektūrā. Spriežot pēc baznīcas interjera apdarē iekļauto kokskulptūru stilistiskajām pazīmēm, tās tapušas XVIII gadsimta pirmajā ceturksnī un hipotētiski saistāmas ar Liepājas koktēlnieka Joahima Kreicfelda vārdu. Interjera iekārtas pamatelementi - altāris un kancele - gadu gaitā stipri pārveidoti. Izcils lietišķās mākslas piemineklis ir manierisma lustra (1609), kas rotā baznīcas draudzes telpu. Baznīcas ērģeles veidotas 1834. gadā, taču jau 1872. gadā tās pārbūvēja. Baznīcā atrodas piemiņas plāksne divpadsmit 1919. gada cīņās kritušajiem durbeniekiem. Durbes baznīcā kristīts Atis Kronvalds - ievērojamais latviešu valodnieks un publicists, kurš dzīvojis Durbē. Pie Durbes baznīcas atrodas piemineklis "Pieta" (1990, tēlnieks V. Altenbergs) deportāciju upuriem. Baznīcas dārzā atrodas arī mācītāja Kārļa Heinriha Edmunda Praktora (1815- 1865) kaps. Pie šī mācītāja mācību laikā dzīvojis A. Kronvalds.

Pie Grobiņas pils Skābarža kalnā 1560.gadā atradusies pirmā baznīca pilsētā, kas celta no koka. Sliktā stāvokļa dēļ tā nojaukta un 1596.gadā uzcelta jauna koka baznīca iepretim Grobiņas viduslaiku pilij ar bastioniem. Diemžēl zviedru iebrukuma laikā 1659.gadā baznīca nodegusi vai nodedzināta apzināti. Ugunsgrēkā bojā gājis viss baznīcas iekārtojums, t.sk. greznais altāris.

Hercoga Jēkaba laikā jeb 1660.gadā, kad hercogs dzīvojis Grobiņas viduslaiku pilī ar bastioniem, uzsākta jaunas mūra baznīcas būvniecība. Baznīca iesvētīta 1664.gadā un atkārtotu atjaunošanu piedzīvojusi 1892.gadā.

Pašlaik baznīca var lepoties ar tās neparasto gaišumu un atjaunoto, grezno altāri.

Viena no modernākajām ēkām Grobiņā. Baznīcas būvēšana uzsākta 2000.gadā, un tā tapusi divu gadu laikā. Baznīcu projektējuši arhitekti Aija un Andris Kokini. Baznīcas ēka veidota modernās, simboliskās arhitektūras formās - kā Noasa šķirsts, kas izglābj katru cilvēku. Tā simbolizē arī ar laivām atbraukušos zviedrus, kuri atnesa kristīgo ticību šai novadā. Baznīca ir kā kuģis, kas izglābj katru cilvēku un cauri bangojošām jūrām, kas simbolizē laicīgo dzīvi, izved uz mūžības krastiem.

2002.gadā baznīca ieguvusi apbalvojumu "Labākā sabiedriskā ēka Latvijā".

Baznīca ikvienam ir atvērta svētdienās, taču iepriekš piesakoties, baznīcu iespējams apmeklēt arī citās dienās.

Baznīca atrodas pašā Valkas centrā, Raiņa un Rīgas ielu krustojumā. Mūsai un Mēmelei satekot, redzama Lielupe, Raiņa un Rīgas ielai satiekoties – baznīca.

Pirmo reizi baznīcas vārds vēstures avotos parādās 1477. gadā. Stilistiski Baznīca būvēta kā bazilikas tipa baznīca – vienkārša un askētiska, jo tas bija lauku dievnams. Baznīcas izskatā atpazīstami vairāki stili, kas izriet no vairākkārtējām pēckara seku atjaunošanas. Baznīcas priekšdaļā vērojamas klasicisma un baroka iezīmes. Mūsdienās baznīca pilda dievnama funkcijas, bet baznīcas tornis kalpo arī kā pilsētas skatu tornis, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Valku-Valgu- vienu pilsētu divās valstīs! Kopš 2013. gada pavasara baznīca vakara stundās priecē ikvienu garāmgājēju arī ar savu īpašo izgaismojumu.

Pēc Dundagas pils uzcelšanas (13.gs. beigās) katoļu laikos tajā ierīkoja pils kapelu, ko vēlāk izmantoja vācu draudze. Kopš 1830.gada tā vairs nebija lietojama un 1872.gada ugunsgrēkā kopā ar pili nodega. Pili vēlāk atjaunoja, bet baznīciņu vairs ne. Tagad virs tās drupām uzlikts pagaidu jumtiņš, lai nepieļautu mūru tālāko bojāšanos.

Latviešu draudzes vajadzībām Āžu muižā, 5 km no Dundagas centra, kopš 17.gs. pastāvēja koka baznīca. Apmēram 100 gadu tā darbojās vienlaikus ar pils kapelu.

Tagadējo mūra baznīcu pabeidza celt 1766. gadā ar Dundagas pils īpašnieka firsta Kārļa Ostenzakena (1726.-1794.) gādību. Līdz 20.gadsimta 20.gadu sākumam tā kalpoja abām draudzēm - vācu un latviešu. Tā bija daudz plašāka un gaišāka par abām iepriekšējām.

1897.gadā agrākā torņa vietā uzbūvē tagadējo slaido torni. Baznīcai kopš 1935.gada piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss. Pieminekļu valde no baznīcas izņem Ostenzakenu dzimtas muižnieku tēlus un pārved tos uz Rīgas muzeju, kas atrodas pie Doma baznīcas. Vasarā baznīcas iekšpusi izremontē un pārkrāso, krāsas pieskaņojot J. Rozentāla altārgleznai. Dundagas aizsargu organizācija sarūpē un pie baznīcas sienas pretī kancelei uz balta marmora postamenta uzstāda melna marmora piemiņas plāksni, kurā zeltītiem burtiem iekalti Latvijas atbrīvošanas cīņās un pasaules karā kritušo Dundagas draudzes dēlu vārdi.

1937.gadā sāk baznīcas žoga remontu. Tas ilgst līdz 1938. gada beigām. Akmens vaļņa vietā lika betona pamatu, betona stabus un koka daļas.

1988.gada jūnijā no baznīcas torņa noņem nolietojušos koka dēlīšus un torni apvelk ar skārdu.

Baznīcā atrodas Jaņa Rozentāla altārglezna "Lieldienu rīts" un 1859.gadā latviešu zemnieka Anša Dinsberģa būvētās ērģeles, kā arī Bībele (1689.) un Kārļa Ulmaņa 1936.gadā dāvātā viesu grāmata ar viņa ierakstu.

Kopš draudzes dibināšanas 1867.gadā Dundagas baptistu draudzei nav bijis sava dievnama, draudze pulcējusies Makevica mājā Nabaglejā (tagad Dakterlejā), tad Ošu un Bišu mājā, lielākos svētkos — pilī vai luterāņu baznīcā.

Baznīcas ceļ gadsimtos reizi, tā ir īpaša misija, uz kuru Dundagā bija aicināts mācītājs Haralds Anzenavs. 1992.gadā draudze lūdza pagasta vadību nodot tai 0,3 ha lielu zemes gabalu dievnama būvniecībai no valstij piederošās dzelzceļa zemes Talsu - Pāces ielas stūrī. Pašvaldība lūgumu apmierināja. Haralda Anzenava ieceres par baznīcas aprisēm un telpām arhitekts Aivars Lācis ietvēra rasējumos. Būvprojektu saskaņoja 1993.gada Ziemassvētkos, bet jau 1.jūlijā pamatakmeni iesvētīja Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Jānis Eisāns.

Sākās gandrīz 3 gadus ilgais būvniecības laiks, līdz 1995.g. 8.oktobrī notika oficiāla ēkas atklāšana un 10.decembrī — iesvētīšanas dievkalpojums.

Ēkas tālākā galā vēl turpinājās darbs, un aktu par ēkas pieņemšanu ekspluatācijā komisija parakstīja 1996.gada 23.decembrī.

Piltenes baznīcas lepnums ir zeltīts koka altāris un kancele, ērģeles ar 9 reģistriem, koka 12.gs. apustuļu tēli, beņķi – soli, atsevišķas ložas ar kaltu eņģu durvīm.

Baznīca celta 1557. gadā. Ziemeļu kara laikā baznīcas ēka sāka sabrukt un 1708. gadā draudze nolēma uzcelt jaunu Dievnamu. 1710. gadā sākās lielais mēris un celšanu pārtrauca, 1717. gadā pēcmēra laikā Piltenei piederošajās 34 muižās dzīvi palikuši bija 257 zemnieki. 1719. gadā sabrukušās koka baznīcas vietā pabeidza celt tagadējo mūra baznīcu. 1722. gadā izgatavoja ērģeles ar deviņiem reģistriem, prospekta autors bija Liepājas koktēlnieks Joahims Kreicbergs. Baznīcā vēl ir kokgriezumi no 16. gadsimta. Kokā grieztā Kristus tēla vietā, kā tas bija pirmajā baznīcā, jaunajā bija barona Renes altāra glezna, jaunā baznīca bija plaša un gaiša. Soli 222 sēdvietām un ar kaltām eņģēm. Baznīcas skulptūras ir tipiski baroka laika darbi. Te bija izvietoti divpadsmit svētie apustuļi gar kanceles malām. Kancele ir no 1719. gada, bet Jāņa Rozentāla gleznas kopija no 19. gadsimta.

Vairāk kā 300 gadus vecā Landzes luterāņu baznīca atrodas netālu no Piltenes, ļoti gleznainā vietā pašā Ventas krastā. Ainavu baznīcas apkārtnē papildina senu liepu audze (kopumā te ir 7 dižliepas, resnākā koka apkārtmērs 6,4 m – tas bijis dravas koks, stumbram lieli māzeri). Uz Landzes baznīcu no mācītājmuižas (bijusī pansionāta ēka) ved ošu gatve, kur aug arī bumbiere 2 m apkārtmērā.

Landzes mācītājmuižā bērnību pavadījis Baltijas vācu dzejnieks un tulkotājs Kārlis Hugenbergers (1784 – 1860). Pie baznīcas atrodas seni apbedījumi. Te apglabāts bijušais Landzes draudzes mācītājs, teologs un vēsturnieks Teodors Kallmeijers (1809 – 1859). Uz dienvidaustrumiem no baznīcas atrodas senkapi.

Baznīcā atrodas ievērojamā Ventspils koktēlnieku darbnīcas meistara Nikolausa Sēfrensa baroka stilā darinātais altāris, kancele un ķestera pults. Pirmatnējais krāsojums nav saglabājies. Baznīcas iekārtojumā kopumā ir daudz barokālu priekšmetu. Pa labi no altāra ir epitāfija (1733) M.Henkam. Ērģeles ar 6 reģistriem darinātas Liepājā 1852. gadā, meistari K.Bitners un V.Bauers.

Slavena ar Latvijā vecākajām ērģelēm (1697–1701). Baznīcas mūra ēka celta 1694. gadā. Tas ir Kurzemes novadam raksturīgs dievnams ar masīvu torni un altārgalā piebūvētu sakristeju. Baroka stila interjers ar smalkiem kokgriezumiem.