Memoriālie objekti

1960.gadā slēgto ebreju kapu vietu Latgales priekšpilsētā izveidoja par Komunistisko brigāžu parku, bet no 1990. gada šo vietu sauc par Vecajiem ebreju kapiem. Šīs apzaļumotās teritorijas platība ir 2,7 hektāri.

Uzvaras piemineklis (sākotnējs nosaukums — "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem") ir Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā veltīts piemineklis, kas atrodas Uzvaras parkā, Pārdaugavā, Rīgā. Piemineklis ir 79 metrus augsts. Alegoriskā memoriālā ansambļa centrā atrodas 79 m augsts obelisks, ko veido piecu dažāda augstuma skaldnes, kuras vainago piecstaru zvaigznes. Tas simbolizē piecus kara gadus un uzvaras salūtu. Obeliska pakājē iekalti gadskaitļi 1941 • 1945, kas simbolizē Otrā pasaules kara periodu pēc Vērmahta uzbrukuma PSRS līdz Sabiedroto valstu uzvarai. Bronzas karavīru grupa pauž prieku par uzvaru, bet sengrieķu uzvaras dievei Nīkei līdzīgā plandošā apmetnī tērptās sievietes alegorija interpretēta kā Dzimtene – māte. Ideoloģiskās cenzūras dēļ nav īstenota tēlnieka Aivara Gulbja sākotnējā iecere – izveidot humānu mātes tēlu ar bērnu rokās. Pieminekļa celtniecība un Uzvaras parka pārbūve noritēja no 1979. līdz 1985. gadam, projekta autori bija tēlnieki Ļevs Bukovskis un Aivars Gulbis, piedaloties Leonīdam Kristovskim, mākslinieks Aleksandrs Bugajevs, arhitekti Ermēns Bāliņš, Edvīns Vecumnieks un Viktors Zilgalvis. Zīmīgi, ka bronzas skulptūtas "Karavīri atbrīvotāji" autors Ļevs Bukovskis pats bija piedalījies Otrajā pasaules karā kā Latviešu leģiona karavīrs.

Pieminekļa kompleksa demontāža notikusi trīs dienas. Otrdien, 23.augustā 2022.gadā, nogāzta trīs karavīru bronzas statuja, trešdien, 24.augustā 2022. gadā, no rīta kritusi sievietes tēla figūra, bet ceturtdienas rītā sākti sagatavošanas darbi, lai sagatavotos pēdējam pieminekļa demontāžas posmam – augstā obeliska gāšanai.

Darbi ceturtdien noritēja apmēram no plkst.10. Kā norādīja Rīgas mērs Mārtiņš Staķis (PP), lēmums par obeliska demontāžu tieši tagad un šādos apstākļos pieņemts trešdienas vakarā pēc konsultācijām ar būvniekiem un drošības dienestiem.

Ziemeļu kara laikā, 1701. gadā Krievijas cars Pēteris I nosūtīja savam sabiedrotajam – Polijas karalim un Saksijas kūrfirstam Augustam II papildspēkus – Aņikitas Repņina korpusu, kas sastāvēja no 19 kājnieku pulkiem. Kad Rīgai tuvojās zviedru karaļa Kārļa XII karaspēks, Šteinau pavēlēja savām kara vienībām atkāpties no Daugavas labā krasta un ieņemt salas, kas atradās pie pilsētas kreisā krasta. 400 krievu karavīrus nosūtīja uz Lucavsalu, lai tie neļautu zviedriem pārcelties pāri upei. Sešus metrus augstais, no Somijas sarkanā granīta kaltais monuments atgādina pareizticīgo kapelu. Monuments tika veidots pēc inženiera Borisa Epingera projekta un tika atklāts 1891. gada 10. jūlijā. Monuments tika veidots piramīdas formā, uz tā priekšējās šķautnes izkalts krusts ar stariem. Piramīdu vainagoja kupols, uz tā - pareizticīgo akmens krusts. Pie monumenta piestiprināja divas granīta plāksnes. Vienā no tām tika izcirsts uzraksts : „400 krievu karavīru piemiņai, kuri varonīgi krita aizstāvot salu 1701. gada 10. jūlijā.”(«Памяти 400 русских, геройски павших при защите острова 10 июля 1701 года».) Uz otras plāksnes uzraksts : „Šis piemineklis uzstādīts 1891. gada 10. jūlijā par brīvprātīgiem ziedojumiem pēc Vidzemes ģenerālleitnanta M. Zinovjeva rīkojuma.”(«10 июля 1891 г. памятник сей воздвигнут на добровольные пожертвования по распоряжению лифляндского губернатора генерал-лейтенанта М.А.Зиновьева».) Uz piramīdas tika izcirstas monorgammas: Pētera I – ar datumu 1701. gads, un Aleksandra III, ar datumu – 1891. gads. Atklāšanas dienā monumentu iesvētīja Rīgas un Vidzemes bīskaps Arsēnijs (Brjancevs) kopā ar pieciem mācītājiem.

Jau tradicionāli atceres pasākums Rīgas atbrīvotājiem notiks arī Sudrabkalniņā 11. novembrī Lāčplēša diena, kur līdz ar amatpersonām piedalīsies Latvijas Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes pārstāvji, bet par svinīgo noskaņu gādās vīru kori “Absolventi”, “Silvicola” un Zemessardzes orķestris. Ar priedēm apaugusi kāpa, uz kuras atrodas piemineklis 6. Rīgas pulka karavīriem, - pilsētas aizstāvjiem 1919. gadā. Šajā vietā pulka kareivji devās cīņā pret skaitliski lielāko bermontiešu armiju un turpināja Rīgas un Pārdaugavas atbrīvošanu. Tēlnieka Kārļa Zāles radītajā piemineklī centrālais (pret Slokas ielu vērstais) elements ir 12 m augsta siena ar lauvas galvas tēlu Rīgas vārtos. Tai abās pusēs uz sānu sienām veidoti latvju karavīru bareljefi senlatviešu un 1919. g. kareivju ietērpos. Kāpas virsotnē atrodas laukums ar altāri, upurtrauks un piemiņas plāksne ar kritušo kareivju vārdiem. Pieminekli 1937. g. atklāja valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Prūsijas Evaņģēliski luteriskā baznīca kā Mirušo piemiņas dienu (Svecīšu vakaru) noteica baznīcas gada pēdējo svētdienu pirms Adventes laika sākuma (2019. g. 24. novembrī). Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu svin 2. novembrī.

Brāļu kapi Rīgā ir izcilākais un lielākais Latvijas memoriālais ansamblis. Tas veltīts 1. pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās (1915 – 1920) kritušajiem karavīriem. Kapos guldīti aptuveni 2000 varoņi, to skaitā ap 200 nezināmie. Brāļu kapi atrodas Rīgas ziemeļaustrumos – 5 km no pilsētas centra un aptver 9 ha lielu teritoriju. Brāļu kapi iekārtoti 21 gada laikā, periodā no 1915.līdz 1936.gadam. Brāļu kapu memoriālais ansamblis ar savu dziļo māksliniecisko izteiksmi un tajā pausto ideju ir Latvijas nacionālais lepnums. Tas ir pirmais šāda veida ansamblis Eiropā, autors – tēlnieks Kārlis Zāle. Brāļu kapu memoriālajā ansamblī ietilpst trīs daļas: Pārdomu ceļš ar 205 m garo liepu gatvi, Varoņu terase ar Svētās uguns altāri un ozolu birzi un Kapulauks, kuru noslēdz Latvijas siena ar ansambļa vainagojošo skulpturālo grupu – Mātes tēlu ar kritušajiem dēliem (sauktu arī par Māti Latviju).

Barklaja de Tolli piemineklis ir piemineklis Krievijas karavadonim Mihaelam Andreasam Barklajam de Tolli. Tas atrodas Esplanādē, Rīgā, netālu no Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles. Oriģinālais piemineklis tika uzstādīts 1913. gadā, pēc diviem gadiem skulptūra tika demontēta, taču postaments tika saglabāts. 2002. gadā skulptūra tika atjaunota tās vēsturiskajā vietā. Oriģinālais piemineklis ticis atklāts 1913. gada 13. oktobrī par godu Krievijas uzvaras 1812. gada karā 100 gadu jubilejai.1912. gada 14. februārī pieminekļa komiteja izsludināja konkursu, kurā tika iesniegti 44 projekti.Konkursa noteikumos bija noteikts, ka piemineklis nedrīkst būt vairāk nekā 8 metrus augsts, tam ir jābūt novietotam un postamenta, kas izgatavots no granīta, un jābūt izgatavotam no bronzas. Visas trīs prēmijas tikušas piešķirtas Vācijas tēlniekam Vilhelmam Vandšneideram (Wilhelm Wandschneider) no Šarlotenburgas pie Berlīnes. Pieminekļa celtniecībai tika vākti arī ziedojumi

Triumfa arka jeb Aleksandra vārti atrodas Viesturdārzā. Tā ir Latvijā vienīgā triumfa arka. Tās autors ir J. D. Gotfrīds. Arka, kas veidota pēc Romas triumfa arku paraugiem, celta 1817. gadā toreizējās Aleksandra (Brīvības) ielas galā pie Gaisa tilta. Tā tika būvēta par godu uzvarai pār Napoleona armiju 1812. gadā. Arkas brauktuves platums ir 4,25 metri, augstums - 10,1 metrs, bet platums -9,7 metri. Arku rotā joniskā kārtojuma smilšakmens kolonnas un dzegas, 4 bronzas medaljoni ar miera un kara simboliem. 1904. gadā sākot būvēt dzelzceļa viaduktu, arku pārcēla uz Brīvības un Šmerļa ielas krustojumu. 1936. gadā arku pārcēla uz tagadējo tās atrašanos vietu Viesturdārzā, jo tā traucēja satiksmi. No centra ar 5. vai 9. tramvaju līdz pieturai "Vašingtona laukums".

Piemineklis 1905. gada cīnītājiem atrodas 11. Novembra krastmalā. Pieminekļa autori ir tēlnieks A. Terpilovskis un arhitekte K. Plūksne. Atklāts 1960. gadā. Piemineklis ir divfigūru kompozīcija – jauns cīnītājs, kas no ievainotā biedra rokām izņēmis karogu nes to tālāk. Veidots bronzā un granītā. Piemineklis uzstādīts vietā, kur 1905. gada 13. janvārī tika apšauti strādnieku demonstrācijas dalībnieki, nogalinot vairāk kā 70 cilvēkus.

No plkst. 16.00 līdz pat plkst. 23.00 vakarā notiks jau par tradīciju kļuvušais pasākums “Brīvības cīnītāju gars cauri visiem laikiem”. Tā ietvaros notiks gājiens no Rīgas Brāļu kapiem līdz Strēlnieku laukumam, latviešu karavīru piemiņai veltīts svētbrīdis pie Brīvības pieminekļa, kā arī folkloras kopu, vīru kopas “Vilki”, “Skandinieki”, “Vilkači”, orķestra “Ducele” un etnoroka grupas “Laimas muzykanti” koncerts Latviešu strēlnieku laukumā. Piemineklis latviešu bultas (iepriekš - piemineklis Latvijas Sarkanās bultas) ir par Latvieshu Strēlnieku kvadrātmetru platību (Latviešu Strēlnieku laukums). Latviešu strēlnieki - personālsastāvu kājnieki, veidojas 1915. Pirmā pasaules kara laikā, iedzīvotāji Livonia, Kurzemes un Vitebskas provincēm. In 1916, viņš izvietoti Latvijas strēlnieku divīzijas. Pēc Oktobra revolūcijas devās pār lieliniekiem. Tas ir lielākais nacionālais militārā izglītība dienestā Sarkanās armijas. Izmanto kā tīri cīņas gatavs spēkā kalpojot revolūcijas. Kopskaits 80 tūkstoši cilvēku, vidējais vecums šāvējiem bija 23 gadus vecs. Nodaļa latviešu strēlniekiem tika plaši izmantotas visās frontēs no pilsoņu kara. Daļa latviešu strēlnieku atšķīrās dzelzs disciplīnu, ko izmanto, lai veiktu militāros uzdevumus sodīšanas operācijās pret daudziem bandas.

Par godu 50. gadadienai oktobrī 1966.gadā tika izsludināts konkurss, lai izstrādātu piemineklis latviešu sarkanie strēlnieki. Tika iesniegti Konkursa 34 projekti. Tā tika piešķirta pirmo vietu. Otrā balva tika piešķirta skulptors J. Mauriņš un projekta autori: tēlnieks Valdis Alberga arhitekti Dzintra Driben un Gunārs Lutsis-Grīnbergs.

Platība priekšā pieminekļa pavēra un šeit uzcēla gredzenu trolejbusi automašīnas un autostāvvieta - laukums pārstāja būt svinīga.

Dzejnieks un dramaturgs Rainis (1865-1929) bija viens no latviešu ievērojamākajiem literātiem, kā arī sabiedrisks un politisks darbinieks. Piemineklis Rainim slejas Rīgas centrā, Esplanādē, kur Raiņa dzimšanas dienā, 11. septembrī tradicionāli notiek Dzejas dienu pasākums.

Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns) izglītojies Rīgas pilsētas vācu ģimnāzijā un Pēterburgas universitātē, strādājis Rīgas laikrakstā "Dienas Lapa". Starp Raiņa izcilākajiem darbiem minams Gētes "Fausta" tulkojums latviešu valodā, kā arī citi pasaules klasikas lieldarbi, to skaitā Šekspīra "Karalis Līrs", Šillera "Marija Stjuarte", Bairona "Kains" un citi.

Rainis aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas norisēs, un otrā Raiņa dzejas grāmata "Vētras sēja" ir spilgtākais 1905. gada notikumiem veltītais krājums latviešu literatūrā. Šajā laikā tapusi arī simboliskā drāma "Uguns un nakts". Politiskās situācijas dēļ Rainis kopā ar dzīvesbiedri Aspaziju emigrēja uz Šveici, kur tapušas viņa izcilās lugas "Zelta zirgs", "Indulis un Ārija" un "Spēlēju, dancoju", kas ar folkloras tēlu palīdzību risina tautas vienotības un neatkarības cīņu, kā arī diskutē par cilvēka brīvībām un ētiku.

1920.gadā Rainis atgriezās Latvijā un no Sociāldemokrātu partijas tika ievēlēts Satversmes sapulcē un Saeimā. Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors, arī izglītības Rministrs.

Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kas kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku.

Raiņa darbu kopoti raksti izdoti vairākas reizes dažādos laika posmos un viņa darbus pētījuši daudzi ievērojamākie Latvijas literatūrzinātnieki no 1930. gadiem līdz mūsdienām.

11. novembrī Lāčplēša dienas piemiņas paskumi sāksies plkst. 9.00 ar Ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā, pēc tam notiks vainagu nolikšanas ceremonija Rīgas Brāļu kapos un pie pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa. Laukumā pie Brīvības pieminekļa(latviešu karavīru piemiņai veltīts svētbrīdis pie Brīvības pieminekļa) varēs vērot Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militāro parādi, bet pie Rīgas pils svinīgo Godasardzes maiņu. Jau gandrīz simts gadus pašā Rīgas centrā slejas Brīvības piemineklis – granītā un varā ietērptais mākslas darbs simbolizē latviešu tautas vēlmi pēc neatkarības un brīvības. Brīvības statujas rokās spoži mirdz trīs zvaigznes, kas veltītas Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem – Kurzemei, Vidzemei un Latgalei. Tā pakājē iekalti vārdi – “Tēvzemei un Brīvībai”. Brīvības piemineklis tika atklāts 1935.gada 18.novembrī, to uzcēla par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Brīvības piemineklis ir 42, 7 metrus augsts.

Brīvības pieminekļa idejas autors bija izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle (1888 – 1942), kurš veidojis arī Brāļu kapu memoriālo ansambli. K.Zāles ieceri pilsētvidē realizēja arhitekts Ernests Štālbergs (1883 – 1958), pieminekļa celtniecība ilga četrus gadus.

Brīvības piemineklis ideju par neatkarību izsaka arhitektūras valodā – vērienīgās skulptūras izkārtotas vairākos līmeņos, atgādinot par Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem tēliem un notikumiem.

Piecdesmit sešas skulptūras sakārtotas trīspadsmit skulpturālās grupās, kas izvietotas četros līmeņos.

Pamata līmenis simbolizē ideju par tautas darba tikumu, tās garīgo spēku un tieksmi pēc neatkarības. Priekšplānā izvietoti ciļņi “Latvju strēlnieki” un “Latvju tauta – dziedātāja”, pārējās četras skulptūru grupas – “Darbs”, “Tēvijas sargi”, “Māte - ģimenes sargātāja” un “Gara dzīves veidotāji” veltītas latviešu dzīves pamatvērtībām. Savukārt ciļņi vēsta par 1905.gada revolūciju un Latvijas atbrīvošanas cīņām.

Vidējās joslas galvenās figūras simbolizē tautas ideālus un vēlmi pēc brīvības. “Latvijas tēls” vēsta par gatavību sargāt dzimteni, “Važu rāvējs” simbolizē spēju saraut verdzības važas, latviešu nacionālais mitoloģiskais tēls “Lāčplēsis” mudina cīnīties pret naidīgām varām, savukārt gara spēku simbolizē tēls “Vaidelotis” – baltiešu pagānu priesteris.

Piemineklis noslēdzas ar granīta obelisku, virs tā – Brīvības tēls, varā kalta sievietes statuja, kas virs galvas tur trīs zelta zvaigznes, Latvijas kultūrvēsturisko novadu vienotības simbolu.

Padomju varas gados pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa bija aizliegta. Sākoties atmodas kustībai, cilvēki sāka pie Brīvības pieminekļa pieminēt tautai svarīgos notikumus – Latvijas Republikas dibināšanu, brīvības cīņas, arī okupāciju un represiju. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pie pieminekļa atkal stāv godasardze.

Muzejs dibināts 1988. gadā, piecus gadus pēc izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša (1933–1983) aiziešanas mūžībā. Muzejs atrodas bijušajā Lielajā Altonavas ielā Pārdaugavā, kur kopš 1960. gada dzīvoja dzejnieks ar savu ģimeni.

Māja ir vairāk nekā 200 gadus veca, tas ir bijušais traktieris "Jeruzaleme", kur savulaik ciemojušies Garlībs Merķelis, Rihards Vāgners, savos zīmējumos ēku iemūžinājis J. K. Broce. Apmeklētājiem atvērts dzejnieka memoriālais dzīvoklis, māju ieskauj dārzs.

Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis ir vieta, kur ikvienam dota iespēja iejusties autentiskā vidē, kuru sadzīviski un garīgi veidojis un apdzīvojis pasaules mēroga rakstnieks – pilsētas un sieviešu apdziedātājs, latviešu modernās dzejas pamatlicējs - Aleksandrs Čaks.

Piecdesmit gadu garumā unikālā kārtā saglabātas dzejnieka mēbeles, bibliotēka, vērtīgi mākslas darbi, sadzīves priekšmeti, fotoattēli, rokraksti, apģērbi un tekstilijas. Dzīvoklī saglabājusies dzejnieka darbus un pasaules skatījumu caurstrāvojošā īpašā aura.

Tā ir izcilā pilsētas dzejnieka pēdējā dzīves vieta, kur viņš dzīvoja no 1937.gada līdz pat savai nāvei 1950.gadā.

Apmeklē Andreja Upīša dzīvokli Rīgā un nonāc vienā no retajiem muzejiem Latvijā, kur saglabājusies nesenās vēstures realitāte un sociālistiskās ideoloģijas paradoksi.

Muzeja apmeklētājiem pieejamas trīs memoriālās telpas – ēdamistaba, viesistaba un darba kabinets. Istabu iekārtojumā, sadzīves priekšmetos, fotogrāfijās un it īpaši bibliotēkas grāmatās kā spogulī fokusējas Andreja Upīša personība. Starp grāmatu tūkstošiem, vidē, ko noteicis rakstnieka darba stils, ģimenes tradīcijas un laikmets, iespējams iedziļināties gan viņa prozā, gan diskutablajā kritiķa un politiķa darbībā.

Muzejā glabājas arī Andreja Upīša muzeja krājums. Ar informāciju par to var iepazīties interneta vietnē www.nmkk.lv, kā arī klātienē, pirms tam piesakoties.

Muzejā regulāri tiek rīkoti sarunu vakari, diskusijas un tikšanās ar tulkotājiem, rakstniekiem un aktieriem, lai runātu par radošu personību dažādos vēstures periodos, tostarp padomju okupācijas laikā, nebaidoties arī no problemātiskiem un kontroversiāliem jautājumiem.

Tiem, kas patiesi interesējas par tautas kultūru – gan vēsturisko, gan sirdskultūru, noteikti jāapmeklē Krišjāņa Barona muzejs. Latvija un latvieši nav iedomājami bez savām tautasdziesmām jeb dainām, savukārt tautasdziesmas ir nesaraujami saistītas ar cilvēku, kas tās lielā mērā paglāba no zudības un cēla godā – ar Krišjāni Baronu (1835–1923).

Krišjānis Barons bija izcilākais latviešu folklorists, tautasdziesmu krājējs, pētītājs, publicētājs, tautā mīļi dēvēts par Dainu tēvu. Viņa portrets rotā 100 latu naudaszīmi; arī Latvijas Bankas sērijas „Cilvēki” sudraba piemiņas monētu. Vērmanes parkā izveidots piemineklis, bet turpat blakus, viņa vārdā nosauktajā ielā, atrodas muzejs – dzīvoklis, kurā viņš vadīja laimīgus pēdējos gadus – mīlestībā un mierā.

Krišjāņa Barona muzejs glabā ne vien aptuveni 1,2 miljonus tautasdziesmu, bet arī iepazīstina apmeklētājus ar citām latviešu tautas garamantām – skaņu un videoierakstu krātuvē ir bagātīgs tautas mūzikas klāsts un videoieraksti par baltu senvēsturi; var pieteikties lekcijām par latviešu folkloru un literatūras vēsturi; notiek dažādi tematiskie sarīkojumi un īpaši pasākumi bērniem.

Muzejā aplūkojams arī K.Barona radītais slavenais Dainu skapis (kopija), kas glabā 19. gs. beigās rokrakstā fiksētas latviešu tautasdziesmas un 2001. gadā iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā.

Muzejs piedāvā iespēju pieteikt ekskursijas arī uz Burtnieku māju Vecmīlgrāvī, kur kopš 1995. gada rudens apskatāmas piemiņas istabas bijušajā Baronu ģimenes dzīvoklī, kā arī kopā ar muzeja speciālistiem doties ekskursijā ar autobusu gan pa K. Barona dzīves un darba vietām Rīgā, gan pa viņa piemiņas vietām Kurzemē.

JŪS ESAT ŠEIT KO DARĪT Muzeji un galerijas Tematiskie muzeji Eduarda Smiļģa teātra muzejs DALIES:

Izcilā režisora un Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa mājā Pārdaugavā iekārtotais muzejs, kas apmeklētājiem atklās Smiļģi kā savdabīgu, spilgtu un pretrunīgu personību.

Nozīmīgākā ekspozīcijas daļa veltīta latviešu teātra sākumiem un šī perioda spožākajiem skatuves māksliniekiem. Muzeja krājumā ir iespaidīgi mākslinieku skatuves tērpi, rotas un rekvizīti, kā arī plašs klāsts informatīvo materiālu par Liepājas un Valmieras teātri, kā arī vēsturē aizgājušo Jaunatnes teātri un Muzikālo teātri.

Nams celts 1903. gadā pēc arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes projekta. Tāpat kā pārējā Alberta ielas apbūve, arī šī celtne uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem jūgendstila arhitektūras pieminekļiem Rīgā.

Muzejs atrodas nama 9. dzīvoklī, kur no 1904. līdz 1915. gadam dzīvojis ievērojamais gleznotājs, viens no latviešu nacionālās profesionālās tēlotājas mākslas pamatlicējiem Janis Rozentāls un viņa dzīvesbiedre somu dziedātāja Ellija Forsele. No 1906. līdz 1908. gadam kā apakšīrnieks šeit mitinājies izcilais latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Muzeja apmeklētājiem ir iespēja iepazīties ar jūgendstila laika dzīvokļa interjeru un Jaņa Rozentāla daiļradi vidē, kur mākslinieks strādājis un kur viesojušies daudzi nozīmīgi 20. gs. sākuma latviešu kultūras darbinieki.

Žaņa Lipkes memoriāls ir veltīts drosmīgam vīram, kurš Otrā pasaules kara laikā no nacistiem izglāba vairāk nekā 50 ebrejus, slēpjot tos savas mājas šķūnīša bunkurā. Memoriālā maksimāli mēģināts rekonstruēt vidi, kurā dzīvoja izglābtie. Aizraujoša ekspozīcija un ļoti interesanta arhitektūra.Žaņa Lipkes memoriāls ir veltīts drosmīgam vīram, kurš Otrā pasaules kara laikā no nacistiem izglāba vairāk nekā 50 ebrejus, slēpjot tos savas mājas šķūnīša bunkurā. Memoriālā maksimāli mēģināts rekonstruēt vidi, kurā dzīvoja izglābtie. Aizraujoša ekspozīcija un ļoti interesanta arhitektūra.

Memoriāls ir veltīts Žanim Lipkem un viņa dzīvesgājumam. Proti, Otrā pasaules kara laikā viņš no nāves izglāba vairāk nekā 50 ebreju, kurus viņš slēpa sava namīpašuma šķūnītī, īpaši izveidotā bunkurā. Memoriālā mēģināts maksimāli precīzi rekonstruēt vidi un apstākļus, kādos slēpās Lipkes izglābtie cilvēki. Tāpat lasāmi un apskatāmi izglābto un Lipkes dzīvesstāsti.

Esot memoriālā ārkārtīgi dzīvi var iztēloties vidi, kurā tikai pirms nedaudz vairāk nekā 60 gadiem cilvēki līdzcietības vārdā bija gatavi riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu citus. Ekspozīcijai patiesīgumu piedod fakts, ka oriģinālais bunkurs atradās tikai dažu desmitu metru attālumā no memoriālā rekonstruētā. Blakus memoriālam atrodas Lipkes priede, pie kuras viņu nacisti smagi piekāva par to, ka Lipkes meita bijusi komuniste, kas, karam sākoties, devusies bēgļu gaitās uz Krieviju. Ekspozīcija stāsta par cilvēku likteņiem Otrā pasaules kara laikā.

Žaņa Lipkes memoriāls neatstāj vienaldzīgu – tā interjers ir veidots tā, lai memoriāla apmeklētāji maksimāli sajustu vidi, kurā atradās izglābtie ebreji. Pa koka dēļu šķirbām spīd vāja dienas gaisma, koks dobji atbalso katru soli. Arhitektūras un interjera dēļ jau vien ir vērts apmeklēt Žaņa Lipkes memoriālu.

Rīgas Horālā sinagoga dibināta 1871. gadā. Nodedzināta 1941. gadā, atrašanās vietā, izmantojot sinagogas drupas, ir uzbūvēts memoriāls sinagogai un tajā bojā gājušajiem cilvēkiem. 2007. gadā ir uzcelts jauns memoriāls veltīts Latvijas iedzīvotājiem, kuri kara laikā glāba ebrejus. Pēc kara sinagogas drupas nolīdzināja un traģēdijas vietā izveidoja skvēru. 1988. gada 4. jūlijā šeit tika uzstādīta piemiņas zīme – liels palēks laukakmens ar Dāvida zvaigzni, bet 1993. gadā – atklāts memoriāls (arhitekts Sergejs Rižs). 2007. gadā blakus memoriālam uzstādīts piemineklis Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem. Pieminekli veido 12 metrus gara un sešus metrus augsta siena, kas itin kā gāžas, draudot iznīcināt ebreju tautu, un balsti – kolonnas ar 270 ebreju glābēju vārdiem. Pieminekli projektēja Latvijas Mākslas akadēmijas studente Elīna Lazdiņa.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā.

Pēc arhitekta Sergeja Riža uzbūvēto memoriālo ansambli atklāja 2002. gada 29. novembrī. Tas ierīkots par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūciju un organizāciju līdzekļiem, kā arī privātpersonu ziedojumiem. Ceļā uz memoriālu šosejas malā uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus.

Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Šis monuments ir celts par bijušā geto gūstekņa Borisa Kliota līdzekļiem, kura vecāki un māsas tika nogalināti Rumbulā. Pie ieejas memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi.

Celiņš ved uz memoriāla centrālo daļu. Šeit virs laukuma, kurš ir izpildīts dāvidzvaigznes formā paceļas menora – rituālais svečturis. Apkārt menoras atrodas rupji apstrādāti akmeņi, kuros ir iekalti šeit nogalinātu ebreju vardi. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti Rīgas geto teritorijas ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Lai nokļūtu līdz Ebreju Memoriālam Rumbulā, jābrauc ar 18. autobusu līdz pieturai "Rumbula". Paejot dažu metrus atpakaļ, ielas malā redzami milzīgi metāla pusvārti. Tālāk pa celiņu jāiet līdz metāla sienai, kur ir uzraksti 4 valodās un tad dodaties iekšā memoriālā.

Biķernieku mežā atrodas lielākā nacisma terora upuru iznīcināšanas un apbedījuma vieta. Ansambļa centrā atrodas melna granīta kubs – simbolisks altāris, kura malās izkalti vārdi no Ījaba grāmatas: "Zeme, manas asinis neapsedz un manu kliedzienu neapslēp!" Apkārt izvietotie tūkstoš akmeņi atgādina tradicionālos ebreju kapus.

Laika posmā no 1941. līdz 1944. gadam šeit nogalināja aptuveni 35 tūkstošus cilvēku, kuru vidū bija ebreji no Latvijas un Rietumeiropas valstīm, Padomju karagūstekņi un nacistu politiskie pretinieki. Biķernieku meža grāvjos gulošo ebreju upuru kopējais skaits sasniedz 20 tūkstošus. Par pirmajiem ebreju upuriem kļuva vairāki tūkstoši vīriešu, kurus pēc aresta pirmajās 1941. gada jūlija nedēļās ievietoja Centrālcietumā, bet no turienes pārveda uz Biķernieku mežu un nogalināja.

1942. gadā Biķernieku mežā nošāva aptuveni 12 tūkstošus ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas. 1943. gadā šeit iznīcināja Rīgas geto gūstekņus, ko atzina par nederīgiem nosūtīšanai uz Ķeizarmeža nometni, bet 1944. gada rudenī – Ķeizarmeža darba nespējīgos. Pavisam Biķernieku mežā atzīmētas 55 masu apbedījumu vietas.

Ar Vācijas tautas kara apbedījumu savienības, Austrijas Republikas nacionālā fonda, Vācijas valdības un vairāku Vācijas pilsētu municipalitāšu atbalstu 2001. gadā tika atklāts pēc arhitekta Sergeja Riža projekta veidotais memoriālais komplekss. Uz atsevišķiem akmeņiem iegrebti Eiropas pilsētu nosaukumi, kas ir dzimtās vietas Biķernieku mežā dusošajiem cilvēkiem. Uz betona stabiem, kas atrodas visā memoriāla teritorijā, ir atveidoti visiem saprotami simboli, kuri apzīmē nonāvetu šeit upuru dažādas grupas, Dāvidzvaigzne, ērkšķu vainags un krusts.

Muzeja pastāvīgā ekspozīcija sniedz ieskatu ebreju vēsturē, sadzīvē, tradīcijās, sabiedriskajā dzīvē un ebreju veikumā Latvijā no XVI gs. līdz II Pasaules karam. Īpaša sadaļa ir veltīta Holokausta traģēdijai.

Muzeju “Ebreji Latvijā” dibināja 1989.g. Holokaustu pārdzīvojušo grupa ar ievērojamu vēsturnieku Marģeri Vestermani priekšgalā.

Muzeja misija ir iemūžināt Latvijas ebreju kopienu, kas bija gandrīz iznīcināta Holokaustā un padomju laikā, kā arī pētīt un popularizēt Latvijas ebreju vēsturi, un krāt un saglabāt visas iespējamās tās liecības no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Muzejs pieder Rīgas Ebreju kopienai, un ir starp nedaudziem Latvijā valsts akreditētiem privātiem muzejiem. Muzeja krājums ir plašs un daudzveidīgs – tā fondos glabājas apmēram 13 tūkst.vienību. Viens no svarīgiem muzeja darbības aspektiem ir Holokausta izpēte, bojā gājušo piemiņas saglabāšana, kā arī to cilvēku apzināšana, kas Holokausta laikā glāba ebrejus, un viņu piemiņas iemūžināšana.

Rīgas geto muzejs izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā geto robežai. Ar bruģakmeņiem no Rīgas geto ielām bruģētajā zemes gabalā izlikti stendi ar vairāk nekā 70 000 holokaustā cietušo latviešu ebreju vārdiem, kā arī fotoizstāde, kas veltīta antisemītisma propagandai, holokaustam Latvijā, pretošanās kustībai un ebreju glābējiem.

Nelielas koka mājiņas ar izbalējušiem, tomēr joprojām grezniem kokgriezumiem rotātiem slēģiem, bruģētas līkumotas ielas un netverama gaisotne – Maskavas priekšpilsētas kvartālus, kur agrāk mitinājušies krievu tirgotāji un ebreju ģimenes, mūsdienās bieži vien apciemo ebreju pēcteči, lai atrastu savu senču agrākās dzīvesvietas. Unikālajā teritorijā – Rīga ir viena no retajām Eiropas vietām, kuras geto teritorija pēdējo sešdesmit gadu laikā nav arhitektoniski izmainīta -, tagad atklāts Rīgas geto muzejs. Pagaidām apmeklētāji var iepazīties ar tā pirmo kārtu. Piemiņas vietu holokaustā cietušajiem ebrejiem izveidojusi ebreju reliģiskā draudze “Šamir” sadarbībā ar Rīgas domi, cerot, ka muzejs kļūs par atgādinājumu tiem briesmīgajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kuri nekad nedrīkst atkārtoties, kā arī par izglītības un kultūras centru, tolerances un savstarpējas cieņas vēstnesi.